15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja

Inesis Feldmanis. Nacistu okupācijas politika Latvijā (1941–1945)
savu varu un augsto vietu nacistu hierarhijā. Var pilnībā piekrist vācu vēsturniekam
J. Festam, kas norāda, ka 1944. gada rudenī A. Rozenbergs vairs nebija pirmā lieluma
vai augstākās raudzes (Größe) politiķis, ar kuru citi rēķinātos. Viņš bija “aizmirsts
[fīrera] sekotājs aizmirstas iestādes vadītāja postenī” 28.
Situācijā, kad nacistu okupācijas politika Baltijā nebija ne vienota, ne pietiekami
koordinēta vai elastīga, atsevišķiem zemāka ranga ierēdņiem radās plašas iespējas
uz savu roku īstenot “lielo politiku”, izrādot dažādas iniciatīvas, kuras lielākoties bija
virzītas uz to, lai mazinātu atsevišķās jomās vispārējo vācu politikas destruktīvo
ievirzi. Raksturīgs piemērs šajā ziņā bija Igaunijas ģenerālkomisārs K. S. Licmans
(Litzmann), kas uzskatīja, ka “Igaunija ārpolitiskajā ziņā būtiski atšķiras no citiem
Baltijas ģenerālapgabaliem un tāpēc pelna īpašu attieksmi” 29 . Viņš uzdrošinājās
ignorēt sava tiešā priekšnieka reihskomisāra H. Lozes rīkojumus un īstenot viņa
aizliegtus vai nesankcionētus, bet visumā igauņu interesēm atbilstošus pasākumus.
1943. gada 24. februārī viņš atļāva Igaunijā svinēt valsts neatkarības pasludināšanas
25. gadadienu, 30 kas izraisīja asu H. Lozes protestu. 31 Vienlaikus ģenerālkomisārs
pasteidzās paziņot par vispārējas reprivatizācijas sākumu (vēl nebija pilnīgi sagatavots
un publicēts rīkojuma par reprivatizāciju tiesiskais pamatojums) 32 un svinību laikā
izsniedza apmēram 50 igauņu zemniekiem īpašuma atzīšanas dokumentus (Anerkennungsurkunden).
33 Nedaudz vēlāk K. S. Licmans strikti iestājās par pārtikas normu
paaugstināšanu Igaunijas iedzīvotājiem, norādot, ka Vācijā noteiktais eksistences
minimums vienam cilvēkam ir 1800 kaloriju dienā, bet Igaunijā – tikai 1069 kalorijas,
lai gan klimatiskie apstākļi Igaunijā ir daudz skarbāki. 34 Reihskomisāram adresētajā
vēstulē viņš īpašu uzmanību pievērsa šādām vāciešu rīcības sekām – igauņu vidū
pieaug naidīgs noskaņojums pret Vāciju un vācu civilpārvaldi, nemitīgi samazinās
militārajā rūpniecībā nodarbināto strādnieku darba ražīgums, kas apdraud pasūtījumu
izpildi, vēršas plašumā spekulācija ar pārtikas produktiem utt. 35 Pozitīva risinājuma
iespējas viņš saskatīja Igaunijai par augstu noteikto pārtikas piegāžu apjoma samazināšanā
vērmahtam. 36
Atšķirībā no citiem Ostlandes ģenerālkomisāriem K. S. Licmans mēģināja Igaunijai
reihskomisariāta ietvaros nodrošināt īpašu pārvaldi. Pretēji noteiktajai kārtībai viņš
nemēdza iepazīstināt reihskomisāru ar saviem rīkojumiem pirms to izsludināšanas. 37
Viņš visai bieži ignorēja arī okupēto austrumu apgabalu ministra un reihskomisāra
izdotos rīkojumus – vienkārši tos neievietoja savā biļetenā (Amtsblatt). 1943. gada
martā H. Loze pārmeta ģenerālkomisāram, ka “līdz šim viņš nav nopublicējis, mazākais,
16 austrumu ministra (Ostminister) un gandrīz 50 reihskomisāra rīkojumu” 38 .
Savu rīcību ģenerālkomisārs centās attaisnot, norādīdams, ka Igaunijā tikai 1941. gada
5. decembrī militāro pārvaldi nomainījusi civilpārvalde (Latvijā un Lietuvā tas notika
1. septembrī. – I. F.), tādēļ sākumā vajadzējis pārbaudīt gandrīz vai katru reihskomisāra
57