15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Uldis Neiburgs. Latvijas Republikas diplomāti Rietumos un nacistu okupētā Latvija (1941–1945)<br />
Historiogrāfija par Latvijas diplomātiem Rietumos<br />
(1941–1945)<br />
Otrā pasaules kara vēstures historiogrāfijā kopumā Latvijas Republikas diplomātu saikne<br />
ar nacistu okupēto Latviju ir atklāta pavisam maz. Par Latvijas diplomātu kara laika<br />
darbību līdz šim ir rakstīts vai nu citu – plašāku tematu ietvaros, vai arī pievēršoties tikai<br />
atsevišķiem šīs problemātikas aspektiem. Padomju historiogrāfijā pēc Otrā pasaules<br />
kara dominē izteikta Latvijas Republikas 20.–30. gadu ārpolitikas un diplomātijas kritika,<br />
atsevišķos darbos ir sastopami arī Latvijas diplomātu kara laika darbības nosodījumi.<br />
Par iemeslu tam ir Latvijas diplomātu Rietumos atšķirīgā pozīcija 1940. gada “sociālistiskās<br />
revolūcijas” izpratnē un atteikšanās pakļauties jaunizveidotās Latvijas PSR<br />
valdības rīkojumiem. 1959. gadā klajā nākušajā Aleksandra Drīzuļa grāmatā “Latvija<br />
fašisma jūgā (1934.–1940.)” ir uzsvērts, ka “fašistiskās Latvijas vēstnieki” ASV<br />
un Anglijā – Bīlmanis, Zariņš un citi buržuāziskās Latvijas diplomāti esot apmelojuši<br />
Padomju Savienību un Latvijas jauno valdību: “Lielā Tēvijas kara laikā Bīlmanis atbalstīja<br />
fašistisko iebrucēju režīmu, viņš slavināja Latvijas kvislingu – latviešu tautas bendi<br />
ģenerāli Dankeru, kas bija stājies hitleriešu dienestā. Bet ne Bīlmanis, ne viņam līdzīgie<br />
nepauda tūkstošiem visā pasaulē izkaisīto latviešu, lietuviešu un igauņu emigrantu<br />
uzskatus.” 2 Līdzīgas domas atkārtotas 70. gadu vidū iznākušajā Ērika Žagara darbā<br />
“Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā 1940.–1941.”, kur apgalvots, ka Otrā pasaules<br />
kara gados izveidojušies divi pretpadomju ideoloģiskie centri: viens no tiem – ASV,<br />
kur bijušais Ulmaņa valdības sūtnis A. Bīlmanis ar zināmu ASV reakcionāro aprindu<br />
atbalstu organizējis vairāku memorandu un brošūru sarakstīšanu, cildinot buržuāziskās<br />
Latvijas “ekonomiskos sasniegumus” un nomelnojot Padomju Savienību. Atzīstot, ka<br />
pēc 1940. gada vasaras notikumiem Padomju Latvijā nav atgriezusies lielākā daļa<br />
bijušo sūtniecību darbinieku, šeit īpaši akcentēts, ka “tādi bijušās buržuāziskās Latvijas<br />
diplomāti kā A. Bīlmanis, K. Zariņš, Ed. Krieviņš, V. Salnais, L. Ēķis, P. Oliņš, bijušie<br />
militārie atašeji A. Plensners un V. Deglavs kļuva par darba tautas varas niknākajiem<br />
ienaidniekiem” 3 . Cits padomju vēsturnieks – Vilis Samsons 1983. gadā izdotajā apcerējumā<br />
“Naida un maldu slīkšņā” nonāk pat tik tālu, ka liek vienlīdzības zīmi starp<br />
kolaborāciju ar nacistisko Vāciju un Latvijas diplomātu darbību Rietumos. Viņš uzskata,<br />
ka, “pieņemdami un iedzīvinādami “Jaunās Eiropas” koncepciju, latviešu buržuāziskie<br />
nacionālisti akli atdevās fašistisko valstu bloka kalpībā. Tā, šķiet, arī bija vienīgā atšķirība<br />
starp Latvijā dzīvojošo buržuāzisko darbinieku un ASV un Anglijā mītošo bijušo<br />
Latvijas sūtņu (A. Bīlmaņa, K. Zariņa) pozīcijām. Pēdējiem bija kaut formāli jādeklarē<br />
sava piederība pie antihitleriskās koalīcijas, kaut gan pret Padomju Savienību, tātad<br />
pret sabiedroto, tie laida darbā provokācijas. Zināmu amerikāņu imperiālistisku aprindu<br />
155
Change language