15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
62 Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā<br />
1943. gada janvārī un februārī A. Rozenberga vadītajā ministrijā tika izstrādāti<br />
vairāki fīrera dekrēta projekti, kuros tika mēģināts no jauna noteikt Baltijas zemju<br />
valststiesisko statusu. 78 Varianti bija vairāki, bet lielākoties Baltijas ģenerālapgabaliem<br />
bija paredzēts Bohēmijas un Morāvijas protektorātam līdzīgs statuss, lai gan pastāvēja<br />
zināmas atšķirības. 79 Vienā no projektiem bija teikts: “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas<br />
valstis pārvalda pašas sevi,” – bet “tās atrodas Vācijas pakļautībā” (Schutzhoheit). 80<br />
Ostlandes reihskomisariātu vajadzēja likvidēt, bet reihskomisārs bija jāaizstāj ar Vācijas<br />
rezidentu, kuram būtu jāpārstāv reiha intereses visās pārvaldes jomās. 81<br />
1943. gada 8. februārī 82 A. Rozenbergs ziņoja Ā. Hitleram par ministrijā izstrādātajiem<br />
plāniem, tostarp par iecerēto Baltijas ģenerālapgabalu valststiesiskā statusa<br />
maiņu un ar to cieši saistīto nacionālo leģionu formēšanu. Viņam palika iespaids, ka<br />
fīrers, lai gan vēl nav galīgi izšķīries, principā tomēr neiebilst pret autonomijas piešķiršanu<br />
Baltijas zemēm. 83 A. Rozenbergs deva rīkojumu savas ministrijas ierēdņiem,<br />
lai turpina izstrādāt konkrētus priekšlikumus. Pat vēl 18. februārī notikušajā sarunā ar<br />
reihs<strong>kanceleja</strong>s šefu H. Lammersu viņš bija pārliecināts par sava viedokļa pareizību<br />
un uzskatīja, ka nacistu partijas <strong>kanceleja</strong>s vadītājs M. Bormanis, kas pierakstīja<br />
viņa un fīrera sarunu, kļūdījies, akcentējot Ā. Hitlera nodomu autonomijas jautājuma<br />
izlemšanu atlikt līdz kara beigām. A. Rozenbergs lūdza H. Lammersu precizēt šo<br />
lietu, pajautājot personiski Ā. Hitleram, kurš apstiprināja M. Bormaņa pieraksta pareizību.<br />
84<br />
Nacistu vadība līdz ar to noraidīja latviešu piedāvātos spēles noteikumus – autonomija<br />
pret leģionu, un iedzīvotāju mobilizācija Latvijā 1943. gada pavasarī tika uzsākta<br />
bez jebkādu pretprasību izpildīšanas. Taču rudenī ievērojami pasliktinājās Vācijas<br />
militārā situācija, kas spieda nacistu augstākās amatpersonas aktīvi domāt par to, kā<br />
vispilnīgāk varētu izmantot latviešu un igauņu militāro potenciālu un efektīvāk mobilizēt<br />
viņu spēkus cīņā pret boļševismu, tāpēc no jauna visaugstākajā līmenī aktuāls kļuva<br />
Baltijas autonomijas jautājums. Galvenais iniciators izrādījās SS reihsfīrers H. Himlers,<br />
kurš septembrī ieradās Rīgā un Tallinā, kur vairākkārt izteicās par nepieciešamību<br />
piešķirt Latvijai un Igaunijai valstisku patstāvību. 85 Savu priekšnieku dedzīgi atbalstīja<br />
SS galvenās valdes šefs G. Bergers, norādīdams, ka latvieši un igauņi ir pelnījuši<br />
to, lai paši sevi pārvaldītu. 86 Arī okupēto austrumu apgabalu ministrs A. Rozenbergs<br />
aizstāvēja (tiesa, visai nekonsekventi) autonomijas ideju un lika izstrādāt plānus par<br />
reihskomisariāta Ostlande likvidēšanu. 87 Rozenberga vadītajā ministrijā tika sagatavoti<br />
jauni fīrera dekrēta projekti par Latvijas un Igaunijas valstisko patstāvību. Ar 30. oktobri<br />
datētajā projekta pirmajā pantā bija teikts: “Pārvērst līdzšinējos Igaunijas un Latvijas<br />
ģenerālapgabalus par valstīm. Valstīm ir savs karogs, ģerbonis un valsts zīmogs.” 88<br />
Taču paredzētā valstiskā patstāvība vai autonomija bija ļoti ierobežota, zināmā mērā<br />
pat iluzora. Faktiski runa bija par minēto teritoriju daļēju un slēptu aneksiju. Katrā ziņā
Change language