15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
206 Padomju okupācija 1944–1959<br />
Rezumējot var teikt, ka visās trijās valstīs gan akadēmiskos, gan neakadēmiskos<br />
pētījumos ir iegūta zināma noskaidrotu un pierādāmu faktu un kopsakarību “kritiskā<br />
masa” par represiju apjomiem, pretošanos padomju režīmam, par republiku vietu<br />
padomju režīma varas hierarhijā. Lai gan visās Baltijas valstīs publikāciju skaits<br />
ir samērojams ar pētījumos iesaistīto zinātnieku skaitu, tomēr jāatzīmē, ka dažos<br />
aspektos Latvijas vēsturnieki atpaliek no saviem ziemeļu un dienvidu kolēģiem – mazāka<br />
nekā igauņu vēsturniekiem ir iesaiste starptautiskajā zinātniskajā sadarbībā, savukārt<br />
lietuviešiem daudz augstāks ir monogrāfisko pētījumu īpatsvars kopējā publikāciju<br />
skaitā. Latviešu vēsturnieku publikācijas pārsvarā ir raksti vai dokumentu krājumi.<br />
Paralēli un visumā neatkarīgi pētījumi visās Baltijas republikās rāda, ka apgalvojumiem,<br />
ka padomju varai tajās bijusi plaša sociālā bāze un ka paši igauņi, latvieši un<br />
lietuvieši ieviesa un uzturēja šo režīmu, nav nekāda pamata. “Iedzimtie” bija fasāde,<br />
aiz kuras slēpās patiesie Baltijas republiku sovetizētāji – kā 1940.–1941. gadā, tā<br />
arī 1944.–1953. gadā. Liela daļa Maskavas emisāru bija baltieši pēc izcelšanās, bet<br />
viņi bija Padomju Savienībā auguši un lielā mērā asimilējušies funkcionāri. Vietējiem<br />
komunistiem nevienā Baltijas republikā pilnībā neuzticējās. Īpaši NKVD/MGB, kā arī<br />
partijas struktūrās u.c. stratēģiski svarīgākajos posteņos (jo kadru trūka vispār) nebaltieši<br />
veidoja galveno pārvaldes aparātu. Turklāt 1944.–1953. gadā šī politika bija<br />
izteiktāka nekā 1940.–1941. gadā.<br />
Taču Baltijas valstu vēsturnieku pētījumu salīdzinājums parāda arī vairākas<br />
kopīgas problēmas, kas skatāmas plašākā kontekstā, īpaši tas attiecas uz Kremļa<br />
politiku Baltijas valstīs pēc Otrā pasaules kara. Būtībā pastāv divas pieejas. Vieniem<br />
ir uzskats, ka Staļinam 1944.–1945. gadā bija skaidrs plāns, ko un kā darīt ar Baltiju.<br />
Otrā pieeja – funkcionāla, t.i., politiku noteica pasaules politiskā attīstība, varas cīņas<br />
Maskavā partijas Politbirojā, mainīgie vēsturiskie apstākļi. Tas neizslēdz noteiktu<br />
vadlīniju pastāvēšanu, taču to konkrēta īstenošana un termiņi nebija iepriekš noteikti.<br />
Bija iespējami dažādi piesaistes varianti Padomju Savienībai.<br />
Joprojām atklāts un neatrisināts ir jautājums par republiku politiskā manevra<br />
iespējām un formām, kādās tas varēja notikt. Acīmredzot vismaz uzreiz pēc kara<br />
Baltijas republiku vadītājiem bija zināmas ilūzijas šajā ziņā. Taču stāvoklis kļuva arvien<br />
smagāks, politiskā elite galvenokārt cīnījās par izdzīvošanu, turklāt izdzīvošanas<br />
stratēģijas visiem bija līdzīgas. Elites krīze Igaunijā un Lietuvā 40. gadu beigās un<br />
50. gadu sākumā liecina, ka izdzīvoja viltīgākie un līdzekļu ziņā neizvēlīgākie. Elite,<br />
bez šaubām, bija izteikti kolaboracionistiska, taču tas nenozīmēja, ka tai būtu patikusi<br />
Maskavas emisāru uzraudzība, to nekompetence un augstprātība, “vecākā brā ļa”<br />
sindroms. Pēc Staļina nāves var runāt par niansētāku pieeju. Ekonomiskā un kadru<br />
izvēles ziņā republikām pavērās lielākas manevra iespējas, un to vadība centās tās<br />
izmantot, iegūt nedaudz lielāku patstāvību. Varētu nosaukt vēl daudzas problēmas,
Change language