Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

iemācījusies no vecākiem bērnībā. Kā raksta Valda Marija Šuvcāne,
vecajās Žonaku mājās arī ar ciemiņiem sarunājās tikai lībiešu valodā.
Savukārt no Paulīnes lībiešu valodu paspēja iemācīties jaunieši,
kuri nebija to mantojuši. Literārās valodas iespaids saklausāms arī
Irmgardes Cerbahas runā, kas piestāv viņas atturīgajai inteliģencei.
Katram atmiņu stāstītājam piemīt dzīva, neatkārtojama valoda, kas
raksturīga brīvai, atraisītai sarunai un ar savu dabiskumu patīkami
atšķiras no robustā birokrātijas stila. Emīlijai Rullei tāmnieku runa
bija arī mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, ko viņa lietoja, stāstot
pasakas un dažādus atgadījumus starp dziesmām ansambļa Kāndla
koncertos. Visspilgtāk tāmnieku izloksne izteikta Alvīnes Mūrnieces
runā. Tas izriet no viņas personības – dzīvas tēlotājas spējām un nemainītas
dzīves vietas. Tikvien bijis kā dažu gadu pārtraukums Pirmā
pasaules kara bēgļu gaitās, kuru laikā viņa iemācās arī krievu
valodu. Viņas sarunas biedru loks dzimtajā Lūžņas ciemā gan gadu
gaitā sašaurinās līdz vienīgajai kaimiņienei Lizetei Švanenbergai un
vīram Ernestam Mūrniekam, – abos gadījumos viņi sapratās savā
Lūžņas ciema tāmnieku izloksnē.
Dzīvesstāsti ieved lībiešu ikdienā
Dzīvesstāsti ieved lībiešu ikdienā, kas ritējusi dabas vidū saskaņā ar
paaudžu gaitā izkoptiem darba paņēmieniem un gara dzīvi. Tie atklāj
aizgājušās dzīves mirkļus, kuros ir pieticīgs maizes rieciens, bet
arī sāta izjūta, poēzija un humors. Visu apvieno dzīves kultūra, kas
no paaudzes paaudzē kalpojusi par mērauklu laicīgām un garīgām
lietām. Cilvēks iekopa lieso smilšu zemi, uzpasēja no meža zvēriem
savas druvas, ganīja mežā lopus un pļāva sienu meža pļavās, zvejoja
ar tīkliem jūrā. Nepārsniedzot savas dienišķās prasības, pats iekļāvās
dabas barības ķēdē. Lībiešu atmiņās var ieklausīties un sekot
cilvēku un dabas attiecību vēsturei. Tomēr tas ir tikai viens aspekts –
8