Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Emīlija Rulle:
– Bērnība es nemācej cit kā lībeš valod
runat. Mēs bij trīs bērn – brāls un
mēs, dīvs māss. Vecāk vienmer tikai
sav starpe lībiski – viņ pat domaj lībisk.
Tēvs jau no mazam dienam ilg
nav mācejs latvieš valod. Aizvests uz
Dundag par cūkgan seš gad vecs – viš
nav saprats ne vārd latvisk, viš tik
zinajs lībisk. Viņam tēvs no mazam
dienam bi mīrs, palikuš piec bērn bāreniš,
un viņem grūt ir gājs. Kad es
paaugas, es gāj latvieš skola, starp
latviešem, un iemācījas latvieš valod.
Galniek mājs bij uz Lielirbs ups krast,
tur atbrauc no Ancs pēc zivim un
mums bij jaiet rādit, kā var upei pār
tikt, lai viņ tiek jūrmala. Lielirbs up ir
vasara sauss, bet viņ ir dikt plat. Vajadzej
tā bišķiņ palīkumot, un mums,
tiem bērniem, vienmēr vajdzej vest,
brist pār upei. Un mēs teic: „Bridat
tik iekš, uz ko tu lode, ne nu jūr vait!”
– Ko tas nozīmē?
– Lai brien tikai iekš, uz ko tu skates
– kur tu lode, ne jūr vait – nau jau
jūr. Ka var brist iekša.
– Cik jums bija gadu?
– Man laikam kād četr gad. Tad jau
es vel pa latvisk nemācej. Tad jau nāc
akal pirma kar laiks, tad akal izved
āra. Tad es dzīvoj četr gad starp latviešem
Ance.
Pēc kar mēs pārgāj uz Ādam māj. Tur
mammai vecāk bij. Un viņs vecākiem
bij divpatsmit bērn, un vīņ bij vecāka
meit. Tur mēs dzīvoj ilg laik.
Ta jau tā lībieš biedrib bij, un ta mēs
brauc ekskursijas uz Sāmsal un
brauc dziedat Sāmsala pa lībisk. Un,
ka Mazirbe to tauts nam atklāj, Lielirbe
bij Blūm kors, Blūms bij diriģents,
un tur Blūm kors dziedaj.
Tas kors ar baznīca gāj dziedat un
dziedaj lībieš dziesms. Viņam daudz,
daudz lībieš dziesms bij, ko viņš dziedaj.
Tāds – „Vai tu gribi zinat, cikos
ciemos vēl dzīvo jūrmalniek?” Un tad
tur uzskaitij viss tos ciems: “Lūžõs,
Pizās, Īrakilās, Ūdkilās, ja Sīkrõgõl,
Irail, Pitrõgõl, Kuoštrõgõl ja Sä¯nagõl,
Vaidõl, Kūolkas, Mustanummõl, sä¯l
jelābõd rāndalizt. Kūl set, kūl set siz,
sä¯l jelābõd rāndalizt.”
Tas Blūms bij dikt enerģisks, pa velt
diriģej – viņam jau tur neviens nemaksaj
neko. Viņš mācij, un mēs
brauc uz Sāmsal dziedat. Vienreiz
Ventspili kopa ar Stalt Margariet lībieš
kors dziedaj. Un man bij sešpacmit
gad toreiz tikai.
– Vai Kārli Stalti arī redzējāt?
– Stalt, ja! Es vel tad bij jaun. Ta jau
viš bij, ka mēs tur brauc uz tiem svētkiem.
„Gan godāti tiek tādi ļaudis, kas lielus
darbus paspēt var, kā arī tie tiek vērā
ņemti, kas runā daudzas valodas. Bet
vēl visvairāk tas tiek godāts, kas svešas
zemes pārstaigājis, bet aizmirst
nespēj vienu visu dārgāko – savu mātes
valodu.” Šis ir Stalt dzejols.
Un tā meit, Margaret, viņam bij diriģent.
Un tad Blūms dziedaj kopa ar
viņs kor. Viņai bij Mazirbe kors, un
mums bij Lielirbe kors – Blūmkors.
16