Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

dzelzceļ, kad es bij jaun. Mēs viss ir
strādājuš – mūsu ģimen viss ir strādājuš
uz dzelzceļ. To zirg nozīmēj uz
dzelzceļ. Man bij jabrauc ar to zirg,
jašķūre sniegs uz to dzelzceļ. Es jau
brauc meža katr ziem, kamer tik tas
zirgs man bij. Un tad to pēdējo ziem
paņem to zirg februār mēnes prom.
Ta jau vairs nebij, ar ko braukt.
– Kā jums atņēma zirgu?
– Dundaga bij ties. To vīr daļ ņem
nost. Un man vajg liecnieks ar divs
līdz. Tos es paņēm tepat no ciem, kas
zin, ka mēs to zirg paš audzināš un
govs paš ir audzinājš. Es teic, ka es
nekad nau tiesats, ar tiesam nekad
nau noņēmes. Pašaudzinats zirgs.
Un to zirg paņem projam un vien gov
paņem projam. Un vel būt ņēmuš
aits, bet otra diena mums vilks iekrīt
aitas un saplēš divs aits. Tā aits
neiznāc dot, par tiem atmaksaj, ka
vilks ir noplēss. Atmaksaj no ciempadom.
Tā bij. Tad viņ tā skait, ka to
vīru ties, viņ to vīr daļ paņem. Tad
mēs tik daudz cīnijas. Es gāj meža
pie kultūr dārbiem, pie stādīšan, pie
sēšan. Roberts gāj Kandava skola un
pa brīvlaik akal tāpat strādaj uz
dzelzceļ. Kārls bij jauns, 16 gad, bet
tomēr bij jaiet un jastrāda. Tā tad
varej iztikt.
– Vai vācu laikā arī nebija brīv pie jūras
iet?
– Bij brīv, vāclaika jūs varej staigat
pa jūrmal, varej staigat, kur tik jūs
grib, uz priekš apakaļ pa jūrmal, neviens
jums neko neprasij. Es gāj kājam
uz Lielirb, Lielirb tač ir tāl. Līdz
Miķeļtorn mums ir seš un no Miķeļtorn
līdz Lielirb ir desmit kilometr.
Jā, un man jaiet bij, nezin, kas tur
par darīšan bij, Ernests mān sūtij. Es
iet kājam prom pa jūrmal, un tur
vācieš kungs ar šā madam ciere pa
jūrmal, un nevien daļ, ne viš tev ko
prasij, ej tik sāv ceļ, kur tev jaiet ir.
Bet krievs kad parādijas, ta jau
rādities jūrmala nevarej.
– Kā tad tas sākās?
– Nu, ka nāc krievs akal, ka krievs
nāc tas valdnieks. Ta bij tā akal. Vai
dieniņ! Nebij brīv jūrmalā iet, nepavisam
ne. Nu, ja priekšnieks tur atlaiž,
tad tik. Ugāle dzīvoj bērn, Ženijs
puik un meitens, nu viņ atbrauc pie
mums, nu viņ grib jūrmala iet mazgaties.
Tad Vaņ, bij staršin pie tiem
robežsargem. Vaņ ir manai māsicai
vīrs, te viš apprecejas. Un vienreiz
tas Vaņ teic, ka nu var iet tai jūrmala,
ka var iet. Bet tur jau sārgs stāv augš
tai bāka. Jā, nu ka Vaņ pateic, ka var
iet, es ar tiem bērniem iet uz to jūrmal
prom. Kā es nu iziet tais kāpas
āra, uzreiz nāk zeme tas no to bāk un
skrej mudig tā, viš skrej ačgārnisk,
lai neredz tos pēds, kur viš ir skrējs.
Pilnig ačgārnisk viš skrej un atskrej
pie mān, ka es tur stāv. Viš teic, kas
tad mūs i laids tai jūrmala. Es teic,
ka tas staršin i pateics, ka nu var iet.
„Jums vajg pa priekšu paprasit
priekšniekam un tad tik jūs var iet.”
Nu, lāb i, viš zvanis tur tam priekšniekam.
Un, ja tas priekšnieks laidis,
70