Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

mēs kliegdam muk – nē, par baptist
nē. Baptistiem jau te nebij speciāl ak
jeb kā viņiem tur ir baznica, bet biež
kristij – un arī no citiem ciemiem nāc,
un tas notik te jūra, taisn Sīkraga.
– Vai tad bija kāds baptistu
sludinātājs?
I. C.: Jā, tad bi mācitajs, kas to darij.
Tā jau te baptist mācitajs nebij. No
vietejiem Leimans bij tāds runatajs,
un tad vēl bij Bušs Oskars tāds, tie
bij tie baptist vīr, kas vienmēr to
sapulc te vadij katr svēdien. Bet tad,
kad kristibs notik, tad atbrauc
mācitajs. Kādreiz bij tāds vējš, es atmin,
pēdējo reiz tāds vējš un viļņ liel,
bet neko jau nevar darit.
– Kā tas notika?
I. C.: Baltās drēbēs. Liel cilvēk, bērns
baptist nekrist. Viņ neatzīst bērn
kristišan.
– Mācītājs arī iet ūdenī?
I. C.: Jā, viņš ūdeni līdz šitai vietai
apmēram.
– Līdz vidum?
I. C.: Jā, tā liekas. Viņam bij talars mugura
laikam, cik es tā atmin, kaut kas
bij tāds. Un tie viss tādas baltas drēbes.
Un ta viņš iegāž ūdeni ta ka viss galv
slap. Viņš jau neturej, momenta tikai.
Nav kā Frīda mūs paturej.
Māsīc Ada un es, Santos bij div bērn,
un mans brāls, un Adas brāls, tad
mēs tur tāds bars bij. Hilda un Frīda,
un tur akal kaimiņos Ella un Lizete,
tās jau bij lielāks meits. Es vēl atmin,
kad Frīda ar Ellu kaut kur gāj abs un
bērn gribej skriet līdz. Un Frīda
Hilda un vecāmāte Eda. Foto no I. Cerbahas
personīgā arhīva.
Baptisti Sīkraga jūrmalā. Foto no I. Cerbahas
personīgā arhīva.
Irma starp ķekatniekiem. Foto no I. Cerbahas
personīgā arhīva.
35