Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

dzīvesstāsts, kā no dzīves ņemts – atspoguļo dzīves krāsas un šķautnes
visā daudzveidībā.
Līdzīgi daiļliteratūrai dzīvesstāsti iesaista otra pasaulē, ļaujot dzīvot
līdzi, iztēloties un uztvert visu gandrīz kā paša piedzīvotu. Izraudzītie
dzīvesstāsti atklāj daļu no lībiešu 20. gadsimta pieredzes.
Gadsimts sākas ar nacionālās pašapziņas pacēlumu arī lībiešu ciemos.
No muižām pakāpeniski tiek izpirktas zemes, piekrastes ciemos
attīstās saimniecības, kurās kopj laukus un ganāmpulkus, zvejo
un apstrādā zivis, būvē laivas. Dzīves apstākļi ir pieticīgi, tomēr ne
viens vien igaunis no Sāmsalas un arī no cietzemes brauc uz Ziemeļkurzemi
peļņā. Tikai naudas aizvien pietrūkst, kad jāmaksā muižai
rente. Uzņēmīgākie jaunekļi seko Krišjāņa Valdemāra aicinājumam
un mācās jūrskolās. Tāljūras braucieni ienes naudu, paver plašākus
apvāršņus. Ne vienu vien aizved arī prom no dzimtajiem krastiem.
Pirmā pasaules kara laikā, tuvojoties vācu armijai, cara valdība liek
iedzīvotājiem nopostīt tīrumus un evakuēties uz iekšzemi. Iedzīvotāji
masveidā aizplūst uz Igauniju un tālāk uz Krieviju. Daudzi no viņiem
savās mājās vairs neatgriežas.
Seko divdesmit gadi, kuros, igauņu un somu zinātnieku iedvesmoti,
lībieši dibina savu biedrību, apstiprina himnu un karogu, īsi pirms
kara paspēj uzcelt lībiešu tautas namu Mazirbē (1939). Otrais pasaules
karš vēlreiz aizved lielu daļu lībiešu bēgļu gaitās – šoreiz pāri
jūrai uz Rietumiem. Katrā stāstā iezīmējas dzīve ar vēsturi fonā.
Dzīvā vēsture
Emīlija Rulle dziedāja lībiešu un ventiņu ansamblī Kāndla, stāstīja
pasakas, uzstājās ar saviem un citu lībiešu dzejnieku sacerētiem
dzejoļiem. Viņi vārdus dzejai atrada, pelnot savu dienišķo maizi.
9