Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Frīda lībiešu svētkos Mazirbē. Foto: Māra Brašmane,1989.
– Tā ir Ūdre?
I. C.: Jā.
– Viņa stāstīja, ka tur vesels amizieris
bijis.
I. C.: Jā, bij jau ar tiem studentiem.
Un tad vēl es atminas, mēs bi tād
bērn, un Santu Lūcij, bij tāda meitene,
atnākusi pie Frīdas. Bērn jau tād
kaunig, mēs jau bij apraduš, bet tā
kaimiņ meiten, viņ dzird, ka nāk tas
Ketunens, viņ fiks zem gult apakša.
Tas Ketunens ieraug vien kāj ār un
rauj pie kājs, pats smejas, un meitens
nosarcs līdz ausim.
– Ar kuriem no tiem vecākās paaudzes
cilvēkiem viņi vairāk runājās?
I. C.: Mūs vecamamm jau bij tas konsultants,
es to atmin. Vienreiz bij tā:
visāds puķs sauc. To vien puķ
vecamāt laikam nezinaj, kā sauc. Un
viņ esot pateikus nakgremist puķe.
Ta Ketunens sācs smieties. Nakgremist
puķe – tas ir „smejošā puķe”.
– Viņa pati izdomāja?
I. C.: Jā, pati Eda. Viņ bij tād, viņai patik
iet visur un runat. Pirma pleķī, kā teic.
– Vai kara laikā te nenāca partizāni?
I. C.: Mēs neko nezinaj, mēs neko tā
nejut. To tik tad, kad bij otrais maijs,
to es atmin kā šodien, bij ārkārtig
silts laiks, karsts. Mums sēta jau bij
liel zālit, tas man palics atmiņa, un
es tur Vecklāvos rak puķ dob, stādis
kaut ko. Un es redz, ka pa dzelzceļ, no
manam mājam var redzet, ka aizbrauc
trulits, tāds trulits, ar ko pa
dzelzceļ brauc. Vācieš uz Mazirbs
past brauc, un, kā aizbrauc mūs
41