Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Starp zilo jūru un zaļo mežu
Silpurene – zāles pret grūtsirdību, igauņu rakstnieks Matss Trāts tā
nosaucis savu romānu, kas veltīts savdabīgajai somugru tautībai – lībiešiem.
Igauņu un somu radu tauta atstājusi savas pēdas gan latviešu
valodā un kultūrā, gan iezīmes zvejniekciemu ainavā. Izmantoju
silpurenes tēlu kā starpnieku, lai izceltu no aizmirstības un uzburtu
priekšstatu par dzīves veidu šaurajā zemes strēlē starp zilo jūru un
zaļo mežu. Atbilstoši zili balti zaļā lībiešu karoga krāsām.
Tagad lielākā daļa lībiešu zvejniekciemu, sākot no Sīkraga un beidzot
ar Kolku, iekļaujas Slīteres nacionālā parka teritorijā. 20. gadsimta
sākumā tie piederēja divām muižām: Popei un Dundagai. Līdzās latviskajiem
interesanti ir zvejniekciemu lībiskie nosaukumi: Melnsils
(Mustänum), Kolka (Kūolka), Vaide (Vaid), Saunags (Sänag), Pitrags
(Pitrõg), Košrags (Koštrõg), Mazirbe (Irē), Sīkrags (Sīkrõg), Jaunciems
(Ūžkilā). Savukārt Popes muižai piederēja lībiešu zvejniekciemi, kas
tagad atrodas Ventspils novadā: Lielirbe (Īra), Miķeļtornis (Pizā), Lūžņa
(Lūž), Oviši (Paţikmō).
Lībiešu valodā patskaņiem vairāk nianšu, ko apzīmē līdzīgi kā radniecīgajā
igauņu valodā. Kopīgā iezīme ir arī sieviešu dzimtes trūkums.
Tas pāriet uz tāmnieku jeb lībisko dialektu, kurā latviešu valoda seko
lībiešu gramatikas likumiem. Ieklausieties, tāmnieku dialekts joprojām
valda tur, kur kādreiz bijusi dzīva lībiešu valoda – Vidzemes un
Kurzemes tāmnieku novados.
5