Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Oskars Cerbahs ar sievu Minnu, meitām Hildu
un Frīdu. Foto no I. Cerbahas personīgā arhīva.
Saruna ar Irmu (I. C.) un Frīdu (E. Ž.),
kā viņas viena otru sauc, ierakstīta
kasetē 1996. gadā Sīkraga Sesku
ciemā, kur abas pavada vasaras.
– Kāda jums abām radniecība?
I. C.: Mēs esam māsics.
E. Ž.: Mūs tēv bij brāļ.
– Un Hilda 15 ?
E. Ž.: Hilda ir mān mās.
– Ko atceraties no bērnības Sīkragā?
E. Ž.: Viskautko jau darij. Bij jarave,
ganos bij jaiet. Liels lop bars tur, tad
pēc kārts gāj ganos vairāks tās mājs.
15 Hilda Grīva, dzimusi Cerbaha (1915–
1984), lībiešu kultūras darbiniece,
vijolniece, dziedātāja, diriģente. No 1972.
gada lībiešu un ventiņu etnogrāfiskā
ansambļa Kāndla vadītāja.
Irmas tēvs Eduards Cerbahs pēc jūrskolas
Mazibē. Foto no I. Cerbahas personīgā arhīva.
Sadzin tos lops kopa un tad bij katram
pēc kārt jaiet ganos, sav gan dien
janoiet. Tad no rīt agr bij jaceļas, man
vienmēr bij jaiet tais ganos. Bij jaiet
meža ganit.
– Kā mežā varēja ganīt? Vai mežam
tas neskādēja?
I. C.: Nē, laikam jau neskādej. Tur,
kur bij sējum, kur cirsma bij, tur nebij
brīv, tur mežsarg stingr skatijas.
Bet tur tās govs taisn gribej iet, jo tur
zālit aug. Nebij jau viegl, nepavisam,
pa mež – dundur un od ēd. Un no rīta
četros jeb trijos mamm jau cēl augš.
Tik šausmig nāk miegs, un mamm
teic: „Nu, celes, celes, ta jau tu pa dien
akal vares gulet!”
– Katrs gāja savam ganāmpulkam
līdzi?
32