Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Emīlija Rulle (stāv) ar draudzenēm. 30. gadi. Foto no Valdas M. Šuvcānes arhīva.
– Viņam bija lībiešu valodā arī tie
dzejoļi?
– Lībieš valoda ari, ja. Un latvieš valoda
ar. Tad viņam viens tāds dzejols
par tādam kāpam. Dikt smuks, bet es
jau neatmin vairs. Man jau tā Kāpberg
Līna, viņ meit, bij liel draudzen,
mēs dikt lab satikas. Un tad viņ man
iedev ar kād to dzejol, bet es pazaudej.
– Kāds viņš izskatījās?
– Ar bārzd noaudzs, liels vīrs diezgan.
Bet tā, kad jau tur gāj pie viņ ciemniek,
viš bij diezgan ar cilvēkiem labs,
nevar teikt. Viens tur bij aizveds gov,
viņam bij liels bulls: „Ko tu ved pie
man gov, tu tak zin, ka es nedod?”–
„Es ar ticib ved.”– „Ja tu ar ticib ir
veds,” viš teic, „tūlit!” Bulls no stall
āra, ar ticib ja tu ir veds. Ar viņ vajadzej
mācet runat tā, ka viņam pa prātam,
ta jau viš dikt izpalidzigs bijs ir.
Kad viņ ved uz cietum vienreiz, viņ
gāj apcietinat, un viš liekas gar zem,
un viš neceļas augša, viņ jaceļ ar celšan
ratos iekša un javed uz stacij,
mazais bānits bij toreiz. Mans tēvs
viņ lab pazin. Mēs dzīvoj ar kārtībniek
viena māja, tas ar tur dzīvoj
noma. Un kārtībnieks pateic manam
tēvam, lai stāv mājas, ka jāpalidz viņ
aizvest. Mans tēvs meža iekša, projam,
un viņš nau mājas, izmūk. Viš
teic: „Es jau neies viņ celt un viņ aiztikt,
lai viš dzīvo, ko viņ grib no viņ!”
Bet viš jau bij tāds, kas neklausij, viš
nemaksaj nodokļs, tā jau tā vain bij.
Būt nodokļs maksajs, ta jau varbut
nebūt tā. Viš jau cietuma nomir.
25