Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Irma skolniece. Foto no I. Cerbahas personīgā
arhīva.
I. C.: Nē, mums bij vesels bars, pus
ciems, vairāk mājs kopa bij un pēc
kārts gāj ganos. Un buļļ bij, mazie
bullen, un tie kādreiz bij nikn, un
mums bail no tiem maziem buļļiem.
Reiz es spēlējas ar citiem bērniem un
bij aizmirsus gov. Kad nu attopas, tad
skriešs aiz to Pempu tur projam, tur
mums bij tās pļavs. Un tad jau ir tāds
krēsls, man liekas, tas mazais gabališ
no pļavam līdz Pempu, tur ir tāds
tumšs, tur ir mežs. Kā man tur bij
bail, kamer es tik caur!
– Vai aploki nebija?
I. C.: Nebij nekas. Mums mājas bij
gov aploks, bet tur tikai kāds
svētdiens ielaid to gov, lai nebūt ganos
jaiet. Un tad akal ruden, kad
pļavs bij nopļauts un zāl ataugus, tad
Irmas brālis Armands. Foto no I. Cerbahas
personīgā arhīva.
dzin uz pļavam katr bērn. Kādreiz
mēs ar brāli gājam, bet es bij vecākais,
man jau bij vairāk jaiet.
Pa bērn dienam, kad ganos gāj, viss
vasar pavadij pļavās. Pēc Jāņiem, tad
vasar beidzas, tad no pļavam iznāc.
Kamēr savāc to sien. Kād trīs kilometr
mēs katr rīt un vakar brauc. Bet
kad aizbrauc tur Mazirbe, kur mums
bij aiz Mazirbs kād desmit kilometr,
tur mēs nedeļ dzīvoj. Frīda ari. Mēs
tur kopa pļāv, kamēr sadzīvoj to sien.
Un tur viss tas ciems dzīvoj tā pa to
pļavu, visam ciemam bij pļavs tur.
Košrag mežs saucas, aiz Mazirbs.
Esot dikti lustig gājs, Frīda vairāk
zin. Kad es tur brauc, tas bij karlaiks,
tad jau vairs tā nebij. Bet ar viss
ciems tur dzīvoj, kamēr to sien savāc,
33