Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Paulīne un Oskars Stalts lībiešu etnogrāfiskās kolekcijas atklāšanā Mazirbes internātskolā.
Foto: Vaira Strautniece, 1978.
norunājuši, ka es ar to matoru atbraukšu
mājā, jo es laivu pratu stūrēt
un pratu matoru apturēt. Un atbraucu
mā jā, aizgāju pēc zirga, ar
zirgu uzvilku laivu augšā, un kārtībā.
– Tā kā viņš nemaz līdzi nebrauca?
– Viņš nebrauca, viņš brauca uz Rīgu
ar vilcienu, viņam vakarā bij jāiet uz
staciju.
– Tie cilvēki bija izbrīnījušies?
– Tie cilvēki bij izbrīnījušies, kā tas ir,
ka Andrejs tagad nebūs laivā, kas ta
nu brauks. Bet es jau pratu braukt.
– Tev ir tāds jauks dzejolītis par
jūru, Ulda Krasta latviski atdzejots.
Nolasi lūdzu!
– Kad no ledus ūdens vaļā,
Eju tūliņ jūrai klāt.
Saucu, cik nu skaļi varu:
„Sveicu tevi, jūras māt!”
Rokās man ir ziedu klēpis,
Un to viļņos lieku es.
Vēja klusās šūpas lēni
Lai to jūras mātei nes.
Tā es pagodinu viņu
Katrā ziedonī labprāt,
Tikko sadzirdami lūdzot:
„Sargi jel mūs, jūras māt!”
– No kura laika šitās stelles?
– Tās ir pēc kara taisītas, tos taisīja
Dīdžs, labas stelles.
– Un tur tu pati esi audusi?
– Vai, ļoti daudz. Un mana māte ir
audusi.
85