Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Mazbānītis ar malkas kravu. 30. gadi. Foto no Kubalu skolas–muzeja krājuma, Kārļa Ludeviga
dāvinājums.
rej pār smilg pārkāpt – tai pirma reize.
Viš teic, bijs dikt augst, kur tas
vilciens pienāk, kur jatiek tai vagona.
Nu viš iet un velkas augša, un
velkas augša, un tik lūdz Diev. Jā, nu
viš mēģin. Un nu viš tā saņem, cik
tos spēks, un tiek pār pa to lielo
starp iekš to vagon, un tiek mājas.
Un ta viš tikk mājas, un ta viš tāds
bij, ka gandriz paiet nevarej, tāds viš
bij švaks. Un ta es neatmin, cik gad
viš bij mājas. Vai nu trīs gad viš bij
mājas vai kā, un ta paņēm otrreiz
akal projam. Paņēm otrreiz projam,
un ta akal tur prom Urāļos, kur viš
ir bijs, akal dikt tāl. Un ta viš bij piec
gad projam. Vai dieniņ, tā mocij tos
cilvēks.
Pirmoreiz, kad ņēm viņs ciet tos
vīrs, tad jau vēl to mant neņēm. To
otrreiz – tad.
– Kā jūs iztikāt pa to laiku, kamēr
vīrs bija projām?
– Jaiztiek bi, nu ko ta cit. Piec gād,
vai dieniņ. To nevar izteikt, ko es i
dabujs mocites, brīnums, ka es vel tā
te pie beņķ var sēdet. Trīs bērn, un tie
viss gāj skola. Vai, die! Ženij gāj vidusskol
beigt. Ženijai būt bijs darbs
mežniecība te Vičagos. Nepieņem, ka
tēvs notiesats. Gribej mācīties par
skolotaj, tāpat nevar. Draudzen izmācijuses,
bet tēvs notiesats – atlaiž no
skols amata. Nu, tā. Tad Ženij vienkārš
uz dzelzceļ, tur varej. Ceļstrādnieks.
Vienkāršs ceļstrādnieks.
– Tas jau smags darbs bija!
– Nu kā nu ne. Es jau ar ir strādājs uz
69