Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Dīvans, tas ir Latvijas laikā pirkts,
trīsdesmitos gados. Svečturi ir no
mātes mātes, atkal no vecveciem laikiem,
tur ir divi tādi un divi tādi. Tā
ir alus pudele, un diktors Čukurs, kas
bij televīzijā, tas viņu tūlītās pazina.
Tas ir Rīgas alus. Vai tur gadsimts ar
nav virsū, kad tas ir bijis? Tā kā te
visa veca manta līdz ar manīm, padomā,
ka man jau 81, un tad jau tā
manta te ir visa bijusi.
– Kā izdevās to visu pa kara laiku nosargāt?
– Spogulis bij uznests uz bēniņiem
augšā, bet pārējā manta bij tepat.
Galds bij aiznests uz Mežmaļiem, tur
kaimiņu mājās.
– Bet kādu laiku te nebija neviena
cilvēka?
– Nebij. Nu, ciemā kāds bij, viena
ģimene, kas veda produktus karavīriem.
– Vai tāds dzirnakmens bija katrā
mājā?
– Nē, tas Žonakiem bij, Jaunročam
bij, tā kā lielsaimnieku mājās jau bij.
Šitas ir mana onkuļa, no Žonaku mājām.
Senos laikos jau miltus mēs te
neesam maluši, varbūt kādreiz kādu
brediņu ko cept, bet iesalu jau nu gan
tepat samala. Viņš tā viegli griežas.
Tur ir tapa, uz ko viņš griežas, tas ir
ielikts viens iekš otra iekšā. Ja grib
augstāk, ta padzen to dziļāk, ta tas
akmens iet augstāk. Un, ja palaiž
viņu uz leju, ta tas akmens ir smalkākam
malumam.
Kolkas skolotāja atnāk ar Kolkas
bērniem, un skolotāja prasa tā: „Kas
bij malējs?” Bērni atbild: „Sievietes
mala. Vīrieši bij jūrā zvejot.” Tā visi
runā. Un tagad uzreiz: „Bet ko tie vīrieši
darīja, kad sievas mala?” Un tie
bērni uzreiz saka tā: „Turēja maisus.”
Vai nav interesanti! Tie bērni
bij tik asprātīgi.
– Ko pati atceries no savas bērnības?
– Nu, ja man jāsaka par manām bērnu
dienām, par seniem laikiem, tad
es vēl atminu, kad man bija kādi seš
septiņi gadi. Tanī laikā vēl mācītājs
brauca apkārt bērniem prasīt pātarus.
Tas bija no Dundagas, mācītājs
Ville. Viņš laikam Mazirbē bijis tanī
laikā. Un Žonaku mājās vienmēr iegriezās,
jo saimnieks bija ļoti viesmīlīgs,
un viņam bija lielas istabas. Tagad
tas mācītājs atnāk un prasa bērniem
tos pātarus. Šie nu samācījušies
ir, un visi atbild, un viss ir labi.
Pēc tam dod mācītājam pusdienas.
Tur nu vēl paliek viens tāds vecītis
no ciema. Un mācītājs tā familiāri
runā un saka tam vecītim: „Nu, ko
tad jūs savu dēlu... Kā jūs skolosiet?
Jums taču apstākļi ir.” Un vecītis
saka tā: „Mācītāja kungs, jā, es tā
domā, ka savu dēlu es sūtīs skolā.” –
„Nu, par ko tad jūs esiet nodomājuši
skolot?” – „Ja būs tāds gudrs, tad lai
mācas par advokāt, bet, ja būs tāds
vidējs, lai mācas par mācītāj.”
Mācītājs saka: „Bet kā jūs tā, taču
abiem vajadzīga augstskolas
izglītība!” – „Redz, cienīgs mācītājkungs,
advokātam jāatbild uz katr
79