Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā - Dabas aizsardzības pārvalde

Igauņu profesors Eduards Vēri (1926–2005) visu te pazina ne sliktāk par Paulīni, jo savās
pētnieka ekspedīcijās pastāvīgi apmetās Ozolniekos. Foto: Vaira Strautniece.
– Nu droši vien, bet mēs saucām par
Juganu. Gāja mežā kadiķu vices un
kadiķu mietus cirst. Un Jugans bija
tas taisītājs. Nu mums tas uguns patika
kurt. Tās vices bija jāsautē, lai
viņas mīkstas, lai var sagriezt. Tad
jau ar drātīm netaisīja. Manā bērnībā
jau visu to es redzēju, kā to taisa un
kā to dara.
– Tos kadiķu žogus?
– Jā, jā, jā. Tad jau visiem bija tie
kadiķu žogi riņķī.
– Vai Oskaru Loritsu 26 arī atceries?
– Jā, es atminu profesoru Loritsu.
Tad mēs vēl bērni bijām. Saimnieka
26 Oskar Loorits (1900–1961) – igauņu folklorists,
lielākais lībiešu folkloras pētnieks.
Rakstījis lībiešu valodā dzejoļus ar pseidonīmu
Valdapē (Baltgalvis – līb. val.).
galā viņš gulēja, bet mūsu istabā
nāca ēst, jo mana māte taisīja pusdienas.
Un tad es atminu tā, ka visiem
tiem kartupeļiem vajadzēja būt
viena lieluma, kad viņus nomizoja.
Protams, zivis un gaļa, bet galvenais
man ir prātā, ka tos kartupeļus
sūtīja tā lasīt, ka tos visus vajadzēja
nolasīt tāda viena lieluma, lai viņi
būtu vienādi.
– Vai tas profesors tādus prasīja?
– Nē, nē, profesors neprasīja. Viņš
neko neprasīja. Viņi bija ļoti pieticīgi
ar visu kaut ko. Zivis, tāpat tās mazās
butes, kas ir, neskatījās jau, ka tām
vajadzēja būt lielām.
Tas pārējais nav palicis, bet tie
kartupeļi man ir prātā, cik viņi smuki
izskatījās. Un ka viņi tādi apaļi
81