SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...

aktivizējās Nikolaja Ļebedeva (Николай Лебедев) darbnīca, kas kopš 1878. gada
bija pazīstama kā Franča Veidliha (Franz Weidlich) uzņēmums. Kaut arī
dekoratīvās glezniecības meistaru nacionālā piederība nosakāma tikai atsevišķos
gadījumos, tomēr iespējams pieņemt, ka daļa no darbnīcu īpašniekiem bija vācieši.
Tā, piemēram, daiļkrāsotāju darbnīcas Kurau&Passil īpašnieki bija Minhenes
Mākslas rūpniecības skolu beigušais Kristians Pasils (Christian Passill) un
Leopolds Eduards Kuraus (Leopold Eduard Kurau) (1866–1909), kurš
māksliniecisko izglītību ieguvis Minhenē un Drēzdenē. Kurau&Passil aktivitātes
izvērsās strauji: lai gan nodibināts tikai 1898. gadā, pēc trim gadiem tajā jau
strādāja 150–180 strādnieku. Līdzās iekštelpu dekoratīviem gleznojumiem un
polihromam cilnim (Reliefmalerei) privātmājās un dzīvokļos, kā arī darbiem
baznīcu iekštelpu izgleznošanas jomā, Kurau&Passil darināja dekorācijas Rīgas
teātriem.
Nozīmīgākajām dekoratīvās glezniecības darbnīcām 20. gadsimta sākumā
Rīgā piederēja arī uzņēmums Alex. Baranovsky&H.Siecke, kas vēlāk pazīstama kā
Heinriha Zīkes (Heinrich Siecke) darbnīca. Zīkes zināmie darbi uzrāda saikni ar
vācu mākslas tradīcijām. Heinriha Zīkes vārds parādās 1907. gada Jahrbuch für
Bildende Kunst in den Ostsseprovinzen sakarā ar šeit publicētajiem vitrāžas metiem
Aleksandra Groseta (Alexander Grosset) namam Audēju ielā Rīgā, viņš strādājis
arī interjera dizaina jomā un veidojis, piemēram, Reinera kafejnīcas interjeru. Ar
vācu mākslas skolu bija saistīts arī Aleksandrs Baranovskis (Alexander
Baranowsky, 1874–1941) – absolvējis Drēzdenes Mākslas amatniecības skolu, no
1904. līdz 1909. gadam viņš studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā. Aleksandrs
Baranovskis strādāja dekoratīvās glezniecības, kā arī interjera dizaina un
scenogrāfijas jomā, veica dažādus grafiska rakstura darbus. Kopš 1913. gada viņš
strādāja par pedagogu Drēzdenē, Mākslas amatniecības skolas ornamenta un dabas
motīvu gleznošanas (Naturmalen) klasē. Pēc pārtraukuma viņš turpināja
pedagoģisko darbību Drēzdenē vēl arī 20. gadsimta 30. gadu sākumā.
Lielāko dekoratīvās glezniecības darbnīcu vidū 19. un 20. gs. mijā bija
uzņēmums Rudolf Petersen, kura darbība konstatējama vēl 19. gs. beigās, ap 1900.
gadu tas nonāca vācbaltu gleznotāja Ernsta Todes īpašumā. Darbnīcai Rudolf
Petersen par telpu dekoratīvā noformējuma darbiem 1901. gada Rīgas
septiņsimtsgadu jubilejas izstādē piešķirtas divas zelta medaļas. 1908. gada
reklāmu sludinājumos kā tā īpašnieks norādīts Friedrich Alfred Leekney.
Ernstam Todem piederēja arī perioda nozīmīgākā vitrāžu darbnīca. Ernsts
Tode (Ernst Tode) (dz. 1858. Pargolovā, m. 1932. Minhenē) dažus gadus mācījies
Rīgas Politehnikuma arhitektūras fakultātē, studējis glezniecību Minhenes Mākslas
akadēmijā (1882–1886) un Diseldorfas Mākslas akadēmijā (1889–1891), kur
papildinājies vēsturiskās glezniecības meistardarbnīcā, kā arī. apguvis iemaņas
dažādās lietišķās mākslas nozarēs. 1891. gadā Tode apmetās Rīgā, kur uzsāka
pedagoga darbu Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā (1891–1896),
bet 1895. gadā atvēra dekoratīvās un stikla glezniecības darbnīcu., kas īsā laikā
kļuva par vienu no svarīgākajiem uzņēmumiem savā nozarē ne tikai Rīgā un
15