SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...

viduslaiku tēmai kā pasaku un teiksmu pasaulei. Tāpat kā Neiburga namā, tā
mērķis ir radīt nenoteiktus vispārējus priekšstatus par viduslaikiem kā par
romantisku senatni. Līdzīga ideja, izmantojot gandrīz analoģisku dekora
ikonogrāfiju, gan atšķirīgā risinājumā ir M. Liepiņa īres namam Blaumaņa ielā 28
(1903, arh. Kārlis Felsko, būvplastika – Augusta Folca darbnīca). Ļoti tieša
vidulaiku pils tēmas interpretācija ir Tjūdoru gotikas stilā Konstantīna Pēkšēna
projektētais (1901;1903) īres nams Pārdaugavas priekšpilsētā Meža ielā 4a;
savukārt šeit amatnieciskums un rustikalizācijas elements pieškir plastiskā dekora
tēliem amizantu sirsnību.
Atšķirīgus dekoratīvā risinājuma meklējumus apliecina Konstantīna
Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (1903, arh. Konstantīns Pēkšēns, Eižens Laube),
kura izteiksmīgais siluets ar tornīšiem un zelmiņiem tāpat raisa vispārinātas
asociācijas ar romantiskas pils tēlu. Bet dekorā ir ziemeļnieciskas dabas motīvi,
paužot panteismam raksturīgas idejas.
V.3. Motīvu daudzveidība, to sintēzes variācijas
Tradicionāli reprezentablu un laikmetam raksturīgas motīvu
apvienojumus ēku fasādēs ne vienmēr izdevās harmonizēt. Tā, piemeram,
būvuzņēmēja Jāņa Virša īres un veikalu nama Brīvības ielā 68 (1903, arh.
Aleksandrs Šmēlings) fasādēs konfliktu starp laikmetīgo arhitektonisko risinājumu
un dekoru, kuram raksturīgs eklektisks dažādu elementu sajaukums, nespēj
atrisināt plastiskā dekora kārtojumos saskatāmā vēlme pēc sabalansētām dekorēto
un tukšo laikumu attiecībām.
Viengabalaināks mākslinieciskais iespaids panākts J. Savicka nama
Elizabetes ielā 23 fasādē (1903, arh. Hermanis Hilbigs (Hermann Hilbig)), kurā
zināmu konkrētību simboliska vispārinājuma caurstrāvotajam fasādes dekoram
piešķir tekstuāla sentence. Šis, pats par sevi tradicionālais paņēmiens, ir atrodams
Rīgas ēku dekorā 19. gadsimtā un pielietots arī turpmāk, citkārt piešķirot
tekstuālajamam elementam izteikti dekoratīvas kvalitātes.
Romantisku ideju izpausme un vienlaikus īpašnieka reprezentācija
konstatējama Dāvida Bikara īres nama Rūpniecības ielā 1 (1903, arh. Rūdolfs
Cirkvics, būvplastiska Otto&Wassil) dekorā. Tā ikonogrāfijas izpratnē būtisks ir
vēsturisks fakts, ka Bikara vadītā Rīgas Latviešu amatnieku biedrība bija
kredītņēmēja ēkas Lāčplēša ielā 25 (1902, arh. Edmunds fon Trompovskis)
būvniecībai, kas tika celta Rīgas latviešu biedrības vajadzībām un pazīstama arī kā
pirmā Rīgas Latviešu teātra ēka, kuras atklāšana 1902. gadā izvērtās par nozīmīgu
notikumu Rīgas latviešu sabiedrībā. Tādējādi Dāvida Bikara īres nama dekora
patoss iemieso gan laikmetam raksturīgus estētiskus ideālus gan arī izceļ ēkas
īpašnieka lomu latviskās kultūras veicināšanā. Diemžēl vēlme paust tik
daudzpusīgu vēstījumu māksliniecisko risinājumu padarīja pārmērīgi komplicētu.
31