SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Neoklasicisms Eiropas arhitektūrā uzplaukumu piedzīvoja ap 1910. gadu,<br />
tomēr tā iedīgļi atrodami jau tūlīt pēc gadsimtu mijas un neoklasicisms 20. gs.<br />
sākuma arhitektūrā tiek uzskatīts par otru ietekmīgāko virzienu līdzās<br />
jūgendstilam. Gan jūgendstilu, gan arī neoklasicismu virzīja vieni un tie paši<br />
historisma pārvarēšanas mērķi, izvēloties, tomēr, atšķirīgus paņēmienus. Jau ap<br />
1905. gadu neoklasicisms plaši ienāca Latvijas muižu arhitektūrā, savukārt Rīgas<br />
arhitektūras būvornamentikā atsevišķas neoklasicisma izpausmes vērojamas jau 20.<br />
gs. pirmajos gados. Tādējādi viedoklis, ka Rīgas arhitektūrā neoklasicisms pēkšņi<br />
parādās tikai ap 1910. gadu, šķiet apstrīdams. Interesi par neoklasicisma stilistiku<br />
atklāj arī 1909. gadodalgotie Rīgas Latviešu jaunā teātra skiču konkursa, kā arī<br />
Pētera I pieminekļa konkursa darbi. Vēlā jūgendstila periodā neoklasicistisko<br />
tendenču kāpinājums it īpaši atklājas dekora ikonogrāfisko motīvu izvēlē. Kaut arī<br />
plastiskajās mākslās, kurām piederīga arī dekoratīvā tēlniecība, termins<br />
neoklasicisms, bez šaubām, ietver plašu formālo kvalitāšu spektru un nav<br />
reducējams vienīgi uz klasicisma ikonogrāfiju, dekoratīvajai mākslai piemītošā<br />
izteiksmes līdzekļu specifika liek ieraudzīt neoklasicisma stilistikas iezīmes<br />
vispirms tieši ikonogrāfiskā aspektā, uz kuru norādes sniegtas jau pievēršoties<br />
vispārējam vēlā jūgendstila dekora apskatam.<br />
Latvijā 19. un 20. gs. mijas periodā raksturīgā interese par reģionālo<br />
arhitektūras mantojumu noteica 18. gs. klasicisma (t.s. birģeru klasicisma) un tā<br />
ievērojamākā pārstāvja Kristofa Hāberlanda (Christoph Haberland) daiļrades<br />
mantojuma padziļinātu izpēti un noteiktu paņēmienu pārņemšanu, kas daļēji<br />
izskaidro klasisko elementu neklasisku izmantojumu Rīgas 19. un 20. gs. mijas<br />
arhitektūras dekorā – gan būvornamentikā, gan arī arhitektonisko elementu<br />
risinājumos. Tai pat laikā klasicizējošo motīvu izmantojums dekorā bija arī<br />
zināmas mākslinieciskas inerces rezultāts (jau norādīto Berlīnes ēku dekora<br />
pielietojums arhitekta Jāņa Alkšņa projektētajās celtnēs).<br />
Par jauno arhitektu interesi par neoklasicismam raksturīgajiem<br />
paņēmieniem ēku dekorā jau tika minēts (ēkas Strēlnieku iela 1, 1910, arh. Ernests<br />
Pole un Elizabetes ielā 21a, 1910, arh. Mārtiņš Nukša), turklāt klasisko tēmu<br />
interpretācija varēja likties piemērota, meklējot risinājumu sabiedrisko ēku − it<br />
īpaši banku − mākslinieciskam noformējumam, lai akcentētu celtnes reprezentatīvo<br />
funkciju. Šim nolūkam tika izmantoti dažādi, arī hrestomātiski neoklasicisma<br />
paņēmieni, piemēram, Rīgas 4. savstarpējās krājaizdevu biedrības bankas nama<br />
(Brīvības iela 38, 1911, arh. Ernests Pole) vai Rīgas amatnieku krājaizdevu kases<br />
(bankas) (Krišjāņa Barona iela 14, tag. Nacionālās bibliotēkas ēka, 1910, arh.<br />
ErnestsPole), Hipotēku banka (tag. Ārlietu ministrija, Krišjāņa Valdemāra ielā 3,<br />
1913, arh. Augusts Vite). Viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības<br />
darbiem Rīgas arhitektūrā ar skaidri nolasāmām neoklasicisma iezīmēm – Pilsētas<br />
mākslas muzeja ēkas (1903–1905, arh.Vilhelms Neimanis) centrālā rizalīta<br />
frontona kompozīcija (Augusta Folca darbnīca, pabeigta ne agrāk kā 1906. gadā) ar<br />
mākslu alegorijas atēlojumu.<br />
45
Change language