SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Rīgas aplūkojamā perioda dekoratīvajai būvtēlniecībai neraksturīgu pievēršanos<br />
reliģiskai tematikai.<br />
Kopumā plastiskajā dekorā lielāku nozīmi ieguva cilnis, kurā varēja<br />
iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un stilizēts ornaments, kuram,<br />
salīdzinot ar agrā jūgendstila periodu, raksturīgs mazāk izteikts plastisks<br />
izakcentējums. Cilņi fasādēs bieži tika ievietoti atsevišķu panno veidā, ritmiski<br />
atkārtojoties vienam un tam pašam motīvam. Citos gadījumos tika pielietots arī<br />
būvplastikas brīvs iekomponējums fasādes plaknē, izmantojot apmetuma iespējas –<br />
izplatību ieguva dažādi ornamentāli risinājumi – tonāli un reljefi, kā arī t.s.<br />
iegrebtais ornaments – sgrafito variants (piemēram – īres un veikalu nama Cēsu<br />
ielā 43 fasādes augšdaļā atveidotās ūdensrozes, 1910, arh. Edmunds fon<br />
Trompovskis), citreiz lineāro zīmējumu papildina motīva viegls plastisks<br />
modelējums (antropomorfais dekors īres nama Vīlandes ielā 4 fasādē, 1908, arh.<br />
Konstantīns Pēkšēns).<br />
Dekorā bieži pielietoti ģeometrizēti motīvi, arī etnogrāfiska rakstura<br />
ornaments, kas, varēja apliecināt vernakulārās mākslas tradīciju iespaidus (Čaka<br />
iela 70, 1910, arh. AleksandrsVanags), tomēr šāds ornaments, norāda arī uz saikni<br />
ar heraldiku – piemēram, ģerboņa vairoga dalījumu (šaha galdiņa dalījuma motīvs<br />
– Ģertrūdes 54, 1909, arh. Augusts Vite (August Witte)) vai figurālo griezumu<br />
(Dagdas 3, 1913, arh. I. Etins). Kaut arī, salīdzinot ar agrā jūgendstila periodu, ēku<br />
dekorā interese par inovācijām pieauga, saskatāms kritēriju trūkums to atlasē, kas<br />
sekmēja gan visa plašā – jau minētā – stilistiskā spektra pielietojumu, gan arī<br />
pievēršanos neoklasicisma motīviem, kā arī atkal atgriešanos pie neorokoko,<br />
tuvojoties proto Art Deco stilistikai. Tādējādi, vēlreiz jāatkārto, tīrā jūgendstila<br />
dekora robežu noteikšana kļūst īpaši problemātiska, un aplūkojama detalizēti,<br />
analizējot katru atsevišķu dekora pielietojuma paraugu.<br />
Par zināmu robežšķirtni starp agrā un vēlā jūgendstila dekoru Rīgā var<br />
uzskatīt 1905. gadā projektēto ilggadējā Rīgas arhitektu biedrības priekšsēdētāja<br />
arhitekta Augusta Reinberga īres namu Skolas ielā 3, kas, kā viens no labākajiem<br />
šīs tipoloģijas ēku piemēriem iekļauts Jarbuch für Bildenden Kunst in den<br />
Ostseeprovinzen pirmajā izdevumā. Ēkas dekors uzskatāmi demonstrē dažādas<br />
stilistikas (Glāzgovas skolas jūgendstila, “dzimtenes stila”, nacionālā romantisma)<br />
elementus, tādējādi demonstrējot periodam tipisku stililistisko paņēmienu sintēzi<br />
jeb – precīzāk – indiferencei pret stilistiku pūrismu, kas tagad kļuva par galveno<br />
vadmotīvu ēku dekoratīvajā apdarē.<br />
Būtisks priekšnoteikums dekora variāciju meklējumiem saistīts ar<br />
noteiktas tipoloģijas dzīvojamo ēku popularitāti, kuras apzīmēšanai Jānis Krastiņš<br />
lieto apzīmējumu – stateniskais jūgendstils. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas<br />
celtnes bieži saglabā līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā<br />
bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Viens no<br />
izsmalcinātākajiem jūgendstila dekora piemēriem šīs tipoloģijas ēku vidū ir<br />
Frīdriha Šefela projektētais īres nams Baznīcas ielā 5 (1907). Šādam apjomu<br />
traktējumam analoģiju netrūkst tālaika Vācijas arhitektūrā un tās tās bieži<br />
39
Change language