SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...

iela 88, 1910, Elizabetes 41/43, 1913, – abas – arh. Jānis Alksnis). Ar minētajām
klasicizējošajām tendencēm izskaidrojamas brīvās vēsturisko stilu ornamenta
stilizācijas – kartušas, palmetes, rokaja motīvi un to savstarpējās kombinācijas, tai
skaitā arī šo motīvu savienojumus ar jūgendstilam raksturīgu biomorfu ornamentu.
Jaunu ornamenta tēmu meklējumos bija iespējamas arī klasisko orderu kapiteļu
brīvas stilizācijas (nams Brīvības 37, 1909, arh. Eižens Laube), kā arī
juvelierizstrādājumu un tekstīliju motīvu stilizācijas plastiskajā dekorā (Lāčplēša
iela 60, u.c.).
Dekorā tika iekļauti festoni, lambrekeni, kaduceji, pilnības ragi, lentu
pušķi, meandrs, kombinējot tos ar jau pieminētajiem putti vai vāzēm un kaut arī
motīvi bieži pakļauti neklasiskam risinājumam, pievēršanās šādiem – būtībā
konvenciāliem – motīviem, apliecināja notektu dekora tendenci, kas vainagojās ar
atkal atgriešanos pie alegorijām un literāri-sižetiskām kompozīcijām. Aiziešana no
tipoloģiski fiksētas populārāko jūgendstila motīvu ikonogrāfijas izpaudās medību
ainu atveidojumos (nami Stabu 91, Stabu 93 – abi 1909, arh. Bernhards Bīlenšteins
(Bernhard Bielenstein), Smilšu 1/3, 1906, arh. Nikolajs Proskurņins), didaktiski –
patriarhālu tēmu risinājumos (nami Tallinas iela 77, 1911, arh. Jānis Gailis; Miera
ielā 45, 1908, arh. Rūdolfs Donbergs), kuros varēja parādīties nacionāli romantiska
simbolika (nams Maskavas ielā 68, 1910, arh. Oskars Bārs). Dekorā bija iespējams
pievērsties dažādu saimnieciskās dzīves (piemēram, industrijas, lauksaimniecības)
vai mākslu alegoriju attēlojumam, citreiz arī antīkās senatnes, 17. un 18. gs.
klasicisma vai itāliskās renesanses sižetiem, (sk. tālāk nodaļu par jūgendstila un
neoklasicisma attiecībām), kuros, savukārt, nolasāmas visparināti neoromantiskas
idejas (nams Čaka 18, 1907, arh. Jānis Alksnis) vai interese par mūzikas tēmu
(nams Lenču 2, 1911, arh. Oskars Bārs), tādējādi demonstrējot gan periodam
tipisko stilistisko parādību savstarpējo pārklāšanos, gan arī pakāpenisku jūgendstila
vājināšanos.
Izmaiņas skāra arī interjerus, kuri bija zaudējuši dekoratīvo pārsātinātību.
Vairāki dzīvojamo telpu interjeru dizaina, kā arī iekārtas priekšmetu paraugi, kas
publicēti Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen liecina, ka telpu
iekārtojumā tieši funkcionāli-praktiskajam aspektam, kas bija kļuvis par vadmotīvu
Eiropā kopumā, ir dominējošā nozīme arī Rīgā. Ornamentālajā dekorā (gan
plastiskajā, gan arī trafareta un tapešu apdarēs) saskatāmas trīs galvenās tendences
– pirmkārt, jūgendstila motīvi pakļauti spēcīgākai stilizācijai, otrkārt, raksturīga
pievēršanās abstraktiem, ģeometriska rakstura ornamenta motīviem, atsevišķos
gadījumos veidojot brīvas variācijas par etnogrāfiska rakstura tēmām; treškārt,
pastiprinās interese par neoklasicisma dekoratīviem motīviem.
Perioda beigās, pieaugot celtniecības apjomiem, vestibilos un kāpņu
telpās, līdz ar ģeometrizēto un neoklasicistisko dekora elementu popularitātes
pieaugumu, dekoratīvās apdares pakļautas zināmai unifikācijai, ko sekmēja arī
rūpnieciski ražoto dekora elementu pieejamība.
Vēlā jūgendstila periodā interjeros vitrāžas vēl joprojām bija pieprasītas
un tika lietotas pietiekami plaši, izmantojot it īpaši periodam raksturīgu
41