SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...

VIII. NOBEIGUMS
Promocijas darba ietvaros apzināts plašs faktoloģisks materiāls, kas atklāj
Rīgas 19. un 20. gs. mijas arhitektūras galvenos dekoratīvo motīvu izvēles
kritērijus, paplašina priekšstatus par plastiskā un gleznieciskā dekora veidošanas
arhitektoniskajiem un sociālajiem priekšnoteikumiem, kā arī ietekmju avotiem.
Savukārt salīdzinošais un analoģiju materiāls ļauj konkretizēt dekora reģionālo
specifiku. Pētījuma ietvaros ir izdevies arī papildināt līdzšinējo informāciju par
aplūkojamā perioda Rīgas arhitektūras dekoratīvās apdares izpildītājiem. Darbā
analizēta jūgendstila kā 19. un 20. gs. mijas mākslas procesu paradigmas loma ēku
dekora izvēlē, kā arī aplūkota jūgendstila ģenēze Rīgā. Vienlaikus precizētas
jūgendstila attiecības ar citiem stilistiskajiem strāvojumiem, t. sk. ar historisma
tradīciju, nacionālo romantismu, “dzimtenes stilu” (Heimatstil) un neoklasicismu.
Pētījuma materiāls ļauj veidot vispārinošus secinājumus:
● 19. un 20. gs. mijā Rīgā salīdzinājumā ar daudzām citām tālaika
lielpilsētām specifisku situāciju radīja atrašanās Krievijas impērijas sastāvā un
īpašu interešu zonā, kā arī spriedze nacionālajā jautājumā, kuru uzturēja vāciešu
tradicionāli privileģētais stāvoklis Latvijā. Taču 20. gs. sākums jau bija latviešu
nacionālās kultūras pacēluma laiks. Būvniecības apjomu pieaugums 19. gs.
pēdējos divos gados un centieni pēc unikalitātes sekmēja jaunu dekoratīvo
paņēmienu meklējumus, un ap 1898. gadu vērojama pakāpeniska pievēršanās arī
jūgendstilam. Tomēr aktīvi izvērstā daudzstāvu mūra ēku celtniecība pilsētas
kopējo vizuālo tēlu harmonizēja tikai pakāpeniski. Atsevišķos ielu posmos to
sekmēja viena arhitekta projektētas vairākas ēkas, daļēji arī dekoratīvo motīvu
migrācijas process.
● Rīgas aplūkojamā perioda arhitektūras īpatnība ir augsts vispārējās
profesionalitātes līmenis, taču attīstības virzību šeit nenoteica viena vai vairāku
līderu daiļrade un tai bija raksturīgs tradicionālisma elements, kas darbojās
nivelējoši, atspoguļojoties interesē par “dzimtenes stila” parādībām un demonstējot
agrīnu (iespējams – mākslinieciskās inerces rezultātā) pievēršanos klasicizējošiem
motīviem un reģionālā klasicisma variantam, t. s. birģeru klasicismam, kas ēku
dekorā parādījās ap gadsimtu miju, bet aktivizējās jau ap 1907. gadu – vēlā
jūgendstila periodā. Izvairīšanās no radikāliem risinājumiem it īpaši labi atklājas
sabiedrisko ēku, kā arī – izpaliekot pasūtītāja un projekta autora interešu
konfliktam – arhitektu privāto namu arhitektūrā.
● Pieprasījums pēc dzīvokļiem bija ievērojams, tādēļ īres nama fasāžu
dekoratīvā apdare uzskatāma par namīpašnieka sociālā prestiža, estētiskās izjūtas,
kā arī materiālo iespēju tiešu apliecinājumu, kas realizējies sakāpinātā interesē par
būvtēlniecības izmantojumu (te jāmin arī līdz šim nenovērtētētās pompozās,
akadēmiska rakstura figurālās akrotēriju grupas, kas līdz mūsdienām nav
saglabājušās). Rīgas sabiedrībā valdošā sociāli politiskā situācija radīja
priekšnoteikumus neostilu noturīgumam ēku fasādēs un izskaidro faktu, ka
47