SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...

III.2.7. Autoritātes un interpretācijas
Aplūkojamā avotu materiāla neviendabīgais raksturs raisa jautājums par
izvēles kritērijiem, kā arī tām autoritātēm, kuras tika respektētas un kuru darbi tika
uzskatīti par zināmiem paraugiem.
Agrā jūgendstila periodā Rīgas arhitektūras dekorā nozīmīgs ietekmju
loks saistīts ar Vīnes arhitektūras skolas iespaidiem, īpaši izceļama ir Oto Vāgnera
(Otto Wagner) loma. Ne mazāk svarīgs avots bija Vācijas arhitektūra, it īpaši
Berlīnes arhitektūras skolas pārstāvju darbi, kas atklājas arī praktiskā atsevišķu
arhitektu sadarbībā. Būtiski norādīt, ka interpretācijas bieži tika veidotas no
pieejamajām fotoreprodukcijām, kā arī grafiska rakstura darbiem, kas gluži nejauši
varēja radīt ievērojamas atkāpes no pirmavota. Tādējādi Rīgas arhitektūras dekora
kontekstā piemērots šķiet interdisciplinārais termins tradīciju jaunradīšana, kuru
somu arhitektūras kontekstā, atsaucoties uz Ēriku Hobsbaunu (Eric Hobsbawn),
lieto Peka Korvenmā.
Ārpus paraugiem, kas jūgendstila reabilitācijas procesā jau 20. gs. gaitā
tika atzīti par nozīmīgiem un novatoriskiem, perifērijā varēja tikt izmantoti arī tādi,
kas mūsdienās, vismaz Latrvijā, ir gandrīz pilnīgi iegrimuši aizmirstībā vai atrodas
mākslas vēstures perifērijā. Šī atziņa liek pārvērtēt to autoritāšu lomu, kuru darbība
tika respektēta 20. gs. sākuma Rīgā un kuru darbi, līdz ar labi zināmiem jūgendstila
mākslinieku sniegumu, tādējādi varēja kalpot ierosmei.
Agrā jūgendstila periodā tāds bija mūsdienās gandrīz aizmirstais Berlīnes
arhitekts, tēlnieks un gleznotājs Oto Rīts (Otto Rieth), kura vārds atkārtoti parādās
tālaika publikācijās. Vēlā jūgendstila posmā par dekoratīvajā tēlniecībā par līdzīgu
autoritāti kļuva Fancs Mecners (Franz Metzner), Aizmirsto autoritāšu vidū
jānosauc arī Drēzdenes tēlnieka Ernsta Hotenrota (Ernst Hottenroth) vārds, arī
Drēzdenē 20. gadsimta sākumā strādājošais veimārietis Saša Šneiders (Sascha
Schneider).
19.–20. gs. mijā svarīgas ietekmes tika gūtas arī no simbolisma
glezniecības un tēlniecības meistariem – vācieša Franča fon Štuka (Franz von
Stuck), šveicieša Arnolda Bēklina (Arnold Böcklin), 19. gadsimta II puses Berlīnes
skolas tēlniecības skolas meistariem, kā arī tādām sava laika angļu un franču
akadēmiskās glezniecības autoritātēm kā Frederiks Leitons (Frederik Leighton),
Viljams Bugro (William Bouguereau) vai Džons Viljamss Godvords (John William
Godward), kura popularitāti arī Krievijas impērijā 19. un 20. gs. mijā nav iemesla
apšaubīt. Akadēmiskās glezniecības darbi savā ziņā folklorizējās, kļūstot par
pastkaršu motīviem vai par anonīmiem elementiem rūpnieciski ražotu lietišķu
izstrādājumu dekorā vai būvtēlniecībā un. norāda uz 19. gadsimta akadēmisko
mākslu kā būtisku perioda ikonogrāfisko motīvu avotu, kas, galvenokārt konkrētu
piemēru nelielā skaita dēļ, līdz šim nav ticis pietiekami izakcentēts.
Akadēmiskajai mākslas raksturīgais konvecionālais risinājums
dekoratīvās mākslas praksē apvienojās ar jūgendstilam raksturīgiem paņēmieniem,
kalpojot par pamatu jau minētajai ”tradīciju jaunradīšanai”, vai arī savdabīgai
dihotomijai uz noteiktas vēsturiskās tradīciju disociācijas bāzes.
24