SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...

Tuvo Austrumu mākslai). Aplūkojamā perioda ēku dekorā atrodams arī
hermeneitikas, teozofijas, brīvmūrniecības ideju iespaids, kas dekorā atklājas gan
tieši, gan arī brīvu interpretāciju veidā. Jāatzīst, ka brīvmūrniecības t.s.
instrumentālās simbolikas precizēšanai visā aplūkojamajā materiālā pietrūkst
konkrētu faktu. Pat ja simbolika šķiet nepārprotama, nav iespējams apgalvot, ka tās
nozīme tieši izriet no ēkas īpašnieka saiknes ar brīvmūrniecību, jo tradicionālais
brīvmūrniecības simbols, kas plašākā kontekstā ietver ideju par Dievu kā visuma
arhitektu, bija arī arhitektu aroda simbols. Minētie elementi bieži ietverti arī
amatnieku cunfšu emblēmās (tai skaitā Rīgas lielākās – Sv. Jāņa ģildes amatu
zīmēs). Raksturīgi, ka piederība ģildei bija kļuvusi par sava veida simbolu tradīciju
noturīgumam. Ēku īpašnieku vidū bija arī liels skaits amatnieku, kas, tādējādi, ļauj
izskaidrot dekorā izmantotā simbola nozīmi. Vienlaikus jāatzīmē, ka tolaik
Krievijas impērijā brīvmūrniecības ložas bija aizliegtas (aizliegums pastāvēja no
1822. līdz 1908. gadam).un ka brīvmūrniecība Latvijā 19. un 20.gs. mijas periodā
ir gandrīz nepētīta tēma.
Rīgā, tāpat kā vairāku provinces centru arhitektūras dekorā, īpaši būtiska
loma ir historismam, arī tuvināšanās jūgendstilam nereti notika dažādu neostilos
populāru motīvu pārinterpretācijas procesā. No 19. gadsimta tika pārmantota
interese arī par emblemātiku un – it īpaši heraldiku, kas saglabāja nozīmi visā
aplūkojamā periodā. Jauna nozīmība tika piešķirta arī dekoratīvās mākslas praksē
aprobētiem motīviem un tēmām, kas bija labi pazīstamas vēl 19. gadsimta II pusē
un kuru avots bija atsevišķi ļoti populāri izdevumi – piemēram, Franca Zalesa
Meiera (Franz Sales Meyer) ornamenta rokasgrāmata (to vidū 1888. gada
izdevums, un, iespējams, arī vēlāki), kas piederēja populārākajiem ornamentam
veltītajiem izdevumiem Eiropā. Tajā piedāvātais tradicionālais materiāls joprojām
bija pieprasīts un kalpoja par dekora motīvu avotu arī visā aplūkojamā perioda
ietvaros. Ne mazāk iecienīts bija Vīnes izdevēja Martīna Gerlaha (Martin Gerlach)
sagatavotais izdevums Alegorien und Embleme, kura pirmās sērijas nāca klajā jau
1882. gadā, un guva lielus panākumus visā Eiropā, arī Rīgā. Gerlaha izdevums bija
iecerēts kā paraugu grāmata mākslas studentiem un māksliniekiem, un tās mērķis
bija veidot “laikmetīgu redzējumu alegoriju un emblemātikas izmantošanai”.
Izdevuma veidošanā tika pieaicināti daudzi mākslinieki – to vidū arī Francs fon
Štuks (Farnz von Stuck) Kolomans Mozers (Koloman Moser), Makss Klingers
(Max Klinger), Gustavs Klimts (Gustav Klimt) u.c. Tomēr izdevumam kopumā
piemita akadēmisks un konvencionāls raksturs.
Reģionālā kontekstā par nozīmīgu dekoratīvās mākslas avotu uzskatāma
laikmetīgā akadēmiskā salonmāksla, kuras popularitāti apliecina ne tikai apzinātais
dekoratīvās glezniecības materiāls, bet arī neskaitāmas reprodukcijas tālaika
periodikā.
23