SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
IV. AGRĀ <strong>JŪGENDSTILA</strong> <strong>PERIODA</strong> BŪVPLASTIKA <strong>UN</strong><br />
ORNAMENTĀLĀ PLASTIKA ĒKU FASĀDĒS (1898–1902)<br />
Visa agrā jūgendstila periodā, kā arī tā pacēluma posmā saglabājās<br />
aplikatīva rakstura būvtēlniecība. Dekors tika izvietots tradicionāli nozīmīgās<br />
celtnes daļās vai arī izkliedēts visā fasādes plaknē, izmantots arī plastiskais dekors<br />
ar iluzoru konstruktīvu nozīmi. Raksturīgas arī atsevišķas figūras vai to grupas,<br />
kuras nosacīti iespējams iekļaut brīvi stāvošas skulptūras kategorijā – tās tika<br />
ievietotas nišās ēku fasādēs, pievienotas fasādei aplikatīvi vai arī izmantotas kā<br />
fasādi vainagojoši akrotēriji.<br />
Ļoti plašu dekora daļu veido cilnis – augsts vai zems, atsevišķu motīvu<br />
veidā kārtots tieši uz fasādes virsmas vai arī fasādē iestiprinātas plāksnes veidā.<br />
Motīvu traktējums un to stilizācijas ietver plašu paņēmienu diapazonu. Svarīga<br />
kļuva pievēršanās atsevišķo motīvu plastiskam izakcentējumam, tādējādi<br />
aktualizējot motīva un fasādes plaknes mērogu attiecinājumu. Jūgenstila pacēluma<br />
posma beigās fasāžu dekorā iekļauts arī t.s. iegrebtais cilnis.<br />
Analizējot dekoratīvo motīvu ikonogrāfisko un stilistisko risinājumu, ir<br />
jāsecina, ka jau 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku<br />
kvantitatīvajam apjomam, līdzšinējie historismam raksturīgie paņēmieni – tai<br />
skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (arī Tjūdoru gotikas varianti)<br />
vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un vairs nebija<br />
pietiekami, lai apmierinātu pasūtītāju prasības pēc oriģināla dekora, kā arī arvien<br />
pieaugošās reprezentācijas vajadzības. Vēsturisko stilu arhīvā tika meklēti jauni<br />
dekoratīvā risinājuma varianti, vienlaikus sekojot laikmetīgās arhitektūras un<br />
mākslas dekoratīvo paņēmienu attīstībai respektētajos arhitektūras centros.<br />
Perioda sākumā inovācijas parādījās, pirmkārt, aktīvi pievēršoties<br />
neobarokam, kas Eiropā jau kopš 19. gadsimta II puses bija iemiesojies iespaidīgās<br />
celtnēs gan Francijā t.s. II impērijas stila ietvaros, gan Vācijā un Austrijā, gan arī<br />
Krievijā. Jāatgādina gan, ka Rīgas arhitektūrā neobaroka izpausmes vērojamas jau<br />
sākot ar 19. gadsimta 80. gadiem, tomēr tā iespējas tieši būvtēlniecībā vēl pat 19.<br />
gadsimta pēdējos gados bija vēl maz izmantotas. Jāņem vērā arī fakts, ka 19.<br />
gadsimta beigās neobarokālās tendences bija dominējošas Vācijas tēlniecībā un<br />
bija arī pietiekami spēcīgas Vīnes arhitektūras dekorā .<br />
Otrkārt, svarīga bija Rīgas arhitektu interese par 18. gadsimta mākslu un<br />
tā reģionālo variantu – t.s. birģeru klasicismu. Interjeru dekorā rokoko bija plaši<br />
izmantots visa 19. gadsimta gaitā, šai ziņā nezaudējot pēctecību arī gadsimtu mijā,<br />
turpretī ēku fasādēs rokoko, kā arī 18. gs. klasicisma motīvi varēja likties<br />
novatoriski.<br />
Treškārt, joprojām plaši izmantojot neogotikas un neorenesnases<br />
mantojumu, tas tika interpretēts iespējami atšķirīgi – gan izakcentējot atsevišķas<br />
vēlās gotikas īpatnības – raksturīgos ornamentālos risinājumus, naturālistisko<br />
dabas formu, antropomorfo motīvu vai hibrīdo būtņu attēlojumu; gan pievēršoties<br />
tieši agrajai renesansesi kā arī vēlajai renesansei un manierismam. Vienlaikus<br />
25
Change language