SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Kļaviņas īres un veikalu ēka Marijas ielā 26 (1905, arh. Konstantīns Pēkšēns,<br />
Eižens Laube), jau pieminētā Ķeniņa skolas ēka, kā arī īres nami Andreja Pumpura<br />
ielā 2a/Alunāna ielā 5, (1906., arh. Knuts Vasastjerna (Knut Wasastjerna) ,<br />
Gustavs Lindbergs (Gustav Lindberg), Aleksandrs Vanags), Brīvības ielā 58 (1906,<br />
arh. Aleksandrs Vanags).<br />
Laika periodā līdz 1911. gadam nacionālā romantisma stilistikas ēku<br />
skaits Rīgā pieauga, un tam vairāk vai mazāk izvērsti pievērsusies liela Rīgas<br />
arhitektu daļa, saskatot jaunas iespējas radošiem meklējumiem, kā arī veidojot<br />
sintezētus risinājumus. Pēc 1907. gada – laikā, kad mūra ēku celtniecība pēc<br />
būvniecības apjomu apsīkuma Rīgā atkal aktivizējas, raksturīga atsevišķu arhaizētu<br />
vai vernakulārās tradīcijās balstītu elementu kombinācija ar ornamentālu dekoru,<br />
iekļaujot citātus no senās Ēģiptes arhitektūras (ēkas Nometņu ielā 47, 1909,<br />
arh.Vilhelms Bokslafs, Blaumaņa iela 31, 1911, arh. Aleksandrs Vanags, u.c.), vai<br />
apzināti rustikalizējot laikmetam tipiskas evolucionisma idejas (nams Skolas iela<br />
12a, 1908, arh. Eduards Bušs (Eduard Busch)). Īpaši raksturīgi ir centieni<br />
pievērsties vispārināti – ziemeļniecisku priekšstatu poetizācijai, citreiz arhetipisku<br />
asociāciju veidošanai. Šajā laikā vērojama arī kāpināta interese par “dzimtenes<br />
stila” raksturīgiem paņēmieniem (Rīgas Pilsētas lombarda ēka, 1908, arh. Vilhelms<br />
Reslers (Wilhelm Roessler); Āgenskalna ūdenstornis, 1910, arh. Vilhelms<br />
Bokslafs): gan nacionālo romantismu, gan arī “dzimtenes stilu” virzīja līdzīgas<br />
idejas un atšķirības starp abiem virzieniem saskatāmas galvenokārt interpretācijai<br />
izvēlētajos avotos.<br />
Jau ap 1908. gadu nacionālā romantisma stilistikas ēkas arvien biežāk<br />
izpelnījās kritiskus vērtējumus un, kas zīmīgi, tieši latviešu presē. Tādējādi<br />
jautājums par etniskās specifikas un nacionālās identitātes meklējumiem Rīgas 20.<br />
gadsimta sākuma arhitektūrā ir komplicēts un, kaut arī šādi meklējumi aplūkojamā<br />
perioda ietvaros aktualizējās, nav iespējams apgalvot, ka tieši t.s. nacionālā<br />
romantisma arhitektūrā tie realizējas aktīvāk kā citos perioda arhitektūras<br />
virzienos. Tālaika latviešu tautības arhitektu lokā tika izvirzītas arī idejas par<br />
klasisko mantojumu kā iespējamo nacionālas mākslas paradigmu, it īpaši periodā<br />
pēc 1911. gada. Latviskā stila meklējumos centienus realizēties klasiskās<br />
arhitektūras un mākslas mantojuma ietvaros apstiprina arī prakse – raksturīgs un<br />
īpaši nozīmīgs piemērs ir Rīgas Latviešu Biedrības nams (1910, arh. Ernests Pole,<br />
Eižens Laube, Jaņa Rozentāla alegoriski-dekoratīvā frīze). Pēdējā visspilgtāk atklāj<br />
nacionāli romantisku, klasiskās mākslas, kā arī jūgendstila motīvu sintēzi un jau<br />
tapšanas laikā radīja plašu rezonansi Rīgas, it īpaši, latviešu sabiedrībā.<br />
Simptomātisks ir fakts, ka šo galvenā latviešu nacionālās ideoloģijas centra<br />
arhitektonisko veidolu projektējot viena gada laikā sākotnējo Laubes nacionāli<br />
romantisko ieceri nomainīja ar Poles neoklasicismu. Realizētās celtnes<br />
neoklasicistiskais arhitektoniskais koptēls, kā pamatoti atzīmējis Džeremijs<br />
Hovards, simbolizēja latviešu kā kultūras tautas piederību eiropeiskās klasiskās<br />
kultūras tradīcijai.<br />
43
Change language