SILVIJA GROSA JŪGENDSTILA PERIODA PLASTISKAIS UN ...

Citos gadījumos dekorā būtisks izrādījies antīkās mitoloģijas un
jūgendstila formveides savienojums. Raksturīgs piemērs – Vidzemes guberņas
lauksaimnieku savstarpējās palīdzības biedrības kantoru ēkas dekors (Vaļņu iela 2,
1911, arh. Edgars Frīzendorfs). kurā saskatāmas zināmas analoģijas ar Vīnes
arhitektūras būvplastiku (piemēram, Amatniecības kameras ēkas sānu portāla ciļņi,
arh. Ludvigs Baumanis , 1905–1907), kā arī ar vācu arhitektūras dekoru, it īpaši ar
Franca Mecnera dekoratīvo plastiku.
Neoklasiskas ievirzes ciļņi kā papildinoši akcenti ietverti vairāku īres
namu fasāžu dekorā (Čaka ielā 18 un Matīsa ielā 40/42 fasādē – abas – 1907, arh.
Jānis Alksnis; Ģertrūdes iela 60, 1908, Lāčplēša iela 61, 1909, – abas – arh.
Rūdolfs Donbergs). Kopumā minēto ēku dekorā neoklasicistiskais elements ir
ikonogrāfisks un tā savienojumā ar pārējo dekoru izmantots agrajam jūgendstilam
tipiskais aplikatīvais princips. Zināmā mērā līdzīgs piemērs ir arī dekors Lenču ielā
2 (1911, arhit Oskars Bārs), kur portālu vainago cilnis – amatnieciska Lukas della
Robia Florences katedrāles kantorijas (1431–1438, Florences katedrāles muzejs
(Museo dell`Opera del Duomo)) fragmenta kopija. Atsevišķos gadījumos,
pievēršoties neoklasicistiskai tematikai, ir izdevies tuvināt dekoru jūgendstila
formveidei (piemēram – frīze ar mākslu alegorijas attēlojumu īres nama Brīvības
ielā 84, 1912–1914, arh. Nikolajs Jakovļevs, Edgars Frīzendorfs).
Neoklasicisma ikonogrāfijas kontekstā populāras bija kļuvušas
alegoriskas divfigūru kompozīcijās ēku zelmiņos. Šāds plastiskais rotājums
ietverts, piemēram, Rīgas bijušas komercbankas ēkas fasādē Rīga, Doma laukuma
8 (1913, 1926, arh. P. Mandelštams, A. Folca darbnīca). Minētā kompozīcija ir
salīdzināma ar līdzīgām kompozīcijām, kas bieži sastopamas ari Sanktpēterburgas
arhitektūrā un hronoloģiski attiecināmas uz periodu starp 1910. un 1914. gadu
(piemēram, kinematogrāfa Asambleja ēka, 1913, arh. Fjodors Korzuhins (Федор
Корзухин); Korfa (Корф) savrupnams, 1913–1914, arh. Aleksandrs Lišnevskis
(Александр Лишневский) u.c.). Atšķirīgi traktēts līdzīgas tematikas plastiskais
dekors vairākos īres namos, demokratizējot tēlus un piešķirot tiem naiva reālisma
iezīmes, brīvi interpretējot drapēriju atveidojumu un figūru atribūtus (piemēram,
Matīsa ielā 44, 1907, arh. Jānis Alksnis). Šī – visticamāk negribētā vai arhitekta
nekontrolētā izteiksme tieši izrietēja no amatnieciskā risinājuma un mazināja
dekora akadēmisko nopietnību
Rezumējot jāatzīst, ka neoklasicisms Rīgas vēlā jūgendstila perioda
arhitektūras dekorā ienesa specifisku akcentu, tomēr tajā, līdz ar universālām
idejām, izpausmi guva tie individuālas savdabības meklējumi, kas bija raksturīgi
vispār jūgendstila perioda arhitektūras dekoram Rīgā.
46