UNIVERSITĀTES RAKSTI - DSpace - Latvijas Universitāte

164
baseinos. Lai oliņā attīstītos dīglītis, kas var notikt tikai ūdenī jeb
šķidrā ekskrementu masā, tad tai vajag, skatoties pēc temperā-
tūras, 3—5 nedēļas.
Nogrūžot vāciņu, —
no oliņas izlien koracidijs
sešāķains garām
skropstām pārklāts dīglītis. Ar šīm skropstām koracidijs peld
ūdenī citu planktonu pulkā. Saldūdeņos (upēs, ezeros, dīķos) dzīvo
mazi vēzīši —
Cyclops
apēst šos koracidijus.
savu skropstu segu,
strenuus un Diaptomus gracilis, kas var
Šo vēzīšu barības kanālī koracidijs nomauc
un tādā ceļā svabadībā tikusī onkosfēra, ar
savu āķīšu palīdzību izurbjoties caur zarnas sieniņu, iekļūst vēzīša
ķermenī. Te 2—3 nedēlu laikā onkosfēra izaug par iegarenu tārp-
veidīgu kāpuriņu. Kāpuriņa vienā galā atrodas sūcekņveidīgs do-
bumiņš, otrā —
bumbveidīga
piedeva
Kāpuriņa garums 0,050—0,060
ar 6 āķīšiem.
mm. Parasti vēzītī attīstās
I—21—2 kāpuriņi. Šo kāpuriņa stadiju sauc par procerkoidu.
Ciklopi un diaptomi ir pirmie platā lenteņa starpsaimnieki.
Tālāk šos inficētos vēzīšus var viegli aprīt zivis, kas barojas
ar planktonu. Zivs kuņģī vēzīši tiek sagremoti. Brīvi tikušie pro-
cerkoidi (dažu dienu laikā) izurbjas
tas dažādās ķermeņa dalās —
muskuļos,
cauri zarnu sieniņai un apme-
olvados, aknās v. c. Te
kāpuriņš pārvēršas par plerocerkoidu (firmu stadija). (Līdaka var
inficēties ar platā lenteņa plerocerkoidiem, ja tā aprij mazākas
zivis, kas savukārt ir paspējušas aprīt ciklopus ar procerkoidiem.
Pēc aprītās zivs sagremošanas rijējas zivs kuņģī procerkoids at-
tīstās tālāk. Tādu parādību, kad no viena saimnieka parazīts tiek
pārnests otrā, varētu saukt par parazīta metastāzi.) (Skat. 5. attēlu.)
Plerocerkoids, kas izskatās kā balta serde un atgādina paša
lenteņa galviņu, ir apm. 6 mm un vairāk garš. Tas ir diezgan kus-
tīgs. Priekšējā galā viņam ir 2 piesūcekņu vadziņas.
Pēc Fur m a n n'a datiem plerocerkoids var arī vairoties dalī-
šanās ceļā.
Zivs tā tad ir otrs starpsaimnieks (transportsaimnieks). Ja šis
plerocerkoids iekļūst cilvēka jeb kāda zīdītāja dzīvnieka tievajā
zarnā (kas atgadās, ja
ēd labi neizvārītas, neizceptas jeb kaltētas
zivis), tad tur brīvi tikušie plerocerkoidi piestiprinās pie zarnas
sieniņas un pumpurošanas ceļā attīstās par pieaugušu tārpu.
Cilvēks (arī daži citi zīdītāju kustoņi) tā tad ir platā lenteņa
galīgais saimnieks.