800+ "Ūdensapgāde un notekūdeņu - Vides ministrija

Attiecībā uz mērķu noteikšanu, jāatzīmē svarīgs moments - ir ļoti iespējams, ka upes ūdens
kvalitāte noteiktā posmā ir daudz labāka nekā nepieciešams, lai sasniegtu vēlamos kvalitātes
mērķus. Šajā gadījumā ir svarīgi izlemt, vai ir politiski pieņemami ļaut upes ūdens kvalitātei
pasliktināties, tādejādi ietaupot naudu, kuru labāk izmantot ūdens kvalitātes uzlabošanai citā
vietā.
Upes ūdens kvalitātes standartu noteikšana
Katram noteiktajam ūdens kvalitātes mērķim jānosaka ūdens kvalitātes standartu kopas. Tie
būs fizikāli, ķīmiski un mikrobioloģiski ūdens kvalitātes standarti, kas, ja tiks sasniegti,
nodrošinās upes ūdens atbilstību nospraustajam mērķim. Piemēram, upēm, kurām
nosprausts mērķis būt lašupēm, būs zema kopējā slāpekļa koncentrācijas robeža, jo tas ir
toksisks zivīm.
Ja standarti tiek noteikti līmenī, kas ir vai nu par stingru (ierobežo attīstību) vai par vāju (var
nenovest pie ūdens kvalitātes mērķu sasniegšanas), tad ir svarīgi, lai tie balstītos uz pēdējiem
pieejamajiem zinātnes sasniegumiem, un, ja nepieciešams, tajos tiktu iekļauta atbilstoša
kļūdas robeža. Piemēroti limiti atrodami zinātniskā literatūrā par toksiskuma līmeņiem, ja augu
vai dzīvnieku sugu aizsardzība ir ūdens kvalitātes mērķu daļa, vai arī no empīriskiem
pierādījumiem par piesārņota ūdens lietošanas sekām (piem., mikrobioloģisko sugu augsta
koncentrācija kā sekas lauksaimniecības sējumu laistīšanai).
Izplūdes limitu noteikšana
Ja ir noteikti pieļaujamā piesārņojuma parametri katrā upes posmā, tad, zinot izplūdes
lielumu, upes caurplūdi un koncentrāciju virs izplūdes, ir relatīvi viegli aprēķināt katra izplūdē
pieļaujamā parametra maksimālo robežu (koncentrāciju).
Šai piesārņojuma regulēšanas metodei ir tā priekšrocība, ka pieļaujamās kļūdas robežās tiek
pieprasīts tikai nepieciešamais piesārņojuma daudzuma samazinājums. Ja kaut kāda iemesla
dēļ upes ūdens kvalitātei tiek izvirzīti zemas pakāpes mērķi (piemēram, ūdens nedrīkst kļūt
nepatīkams vai smakojošs), tad nauda netiek lieki tērēta papildus piesārņojuma
samazināšanai.
Vēl viena kvalitātes mērķu metodes priekšrocība ir tā, ka var tikt izmantota maksimālā
ūdenstilpes asimilējošā kapacitāte (spēja asimilēt piesārņojumu), līdz iepriekš noteiktie ūdens
kvalitātes standarti netiek pārkāpti. Piesārņotājam, kas atrodas pie grīvas, kur atšķaidījums ir
liels, tiek atļauts izlaist ūdenī piesārņojumu lielākās koncentrācijās nekā līdzīgam
piesārņotājam pie mazas upes. Kaut arī pirmajā skatījumā tas šķiet netaisnīgi attiecībā pret
piesārņotāju, kas atrodas pie mazās upes, tas tomēr nozīmē piesārņojuma samazināšanu
līdz pieņemtajam līmenim, un tiek taupīti resursi.
Potenciāls šīs piesārņojuma samazināšanas trūkums ir fakts, ka līdzīgi piesārņotāji, kā jau
tika minēts, var būt ar pilnīgi citādiem izplūdes limitiem, kas atkarīgi no piesārņotāju
novietojuma upes sateces baseina teritorijā. Šī situācija, lai arī optimizēta attiecībā uz upes
kvalitātes mērķiem katrā konkrētajā vietā, no piesārņotāju viedokļa var tikt uzskatīta par
konkurenci ierobežojošu, jo kompānijām ar līdzīgu ražošanu var būt ļoti atšķirīgi finansiālie
izdevumi piesārņojuma samazināšanai, kas rezultātā var ietekmēt preču vai pakalpojumu
cenas.
2.2.4 Eiropas Savienības direktīvas
Eiropas Savienības dalībvalstīm to nacionālās piesārņojuma samazināšanas sistēmas ir
jāpakārto vairākām direktīvām, kuru mērķis ir kontrolēt virszemes ūdeņu kvalitāti, kas noteikta
konkrētiem lietošanas veidiem. Tipiskākie pielietojuma veidi, kam atbilst speciālas Eiropas
Savienības direktīvas, ir:
• virszemes ūdeņi, kas tiek lietoti dzeramā ūdens ņemšanai;