800+ "Ūdensapgāde un notekūdeņu - Vides ministrija

svarīgi, kā varētu izmainīties robežas un atbildība, jo esošās vietējās problēmas un iespējas
saglabāsies. Respektīvi, katrā reorganizācijā tie, kam būs labi sagatavotas un reālistiskas
programmas, būs labākās pozīcijās nekā citi, lai nodrošinātu teritorijas intereses un ātru
progresu pēc reorganizācijas.
Trešais šķērslis ir uzskats, ka aktīvu trūkums padara stratēģisko plānošanu nereālu. Tas
nozīmē, ka attīstības stratēģija galvenokārt ir saistīta ar kapitāla investīcijām. Protams, tā
nedrīkst izslēgt šādas investīcijas, bet sociālekonomiskā stratēģija vispirms ir saistīta ar
sociāliem un ekonomiskiem uzlabojumiem, kas var tikt sasniegti ar citiem līdzekļiem, tādiem
kā zemes īpašumu pārvalde, veicināšanas mehānismi, tarifu līmeņi un sociāla iejaukšanās.
Stratēģijai arī jānosaka, ko var darīt citas iestādes, kā arī jānosaka kapitāla investīciju
prioritātes, bet nav obligāti jāpalielina izdevumu līmenis.
Ceturtais kavēklis attīstības stratēģijas sagatavošanā ir nespējas sajūta, kas rodas no
proporcionāli liela darbojošos aktīvu skaita, kurus varētu pārvaldīt vai lietot pašvaldība, bet
kuri nav tās īpašums. Tika jau minēts, ka stratēģija nav atkarīga no kapitālo aktīvu piederības,
tomēr nav, protams, arī stimula atbilstoši uzturēt un ekspluatēt aktīvus, kas neatrodas
ekspluatējošās iestādes īpašumā. Vairumā gadījumu trešās puses īpašumtiesības ir
attiecināmas uz vienu no trim apstākļiem:
• valsts uzņēmumu slēgšana vai likvidēšana, kuru infrastruktūras pamatlīdzekļu
piederība nav tikusi noteikta;
• zeme, kurai ir pirms 1940.gada jūnija bijušo īpašumtiesību atjaunošanas pieprasījums
no ārpuses;
• zeme, par kuras cenu nevar vienoties vietējās pārvaldes iestādes un pārdevējs.
Likumā ir paredzēti risinājumi katram no šiem apstākļiem, bet, saprotams, ka vietējās
pašvaldības ar ierobežotiem resursiem nevēlas segt papildus izmaksas par iegūtām ierīcēm,
kuras tās jau darbina, bez perspektīvas kļūt par to īpašniekiem.
Piektkārt un, iespējams, galvenokārt, runājot par ekspluatāciju, ir atbilstošu plānošanas
iemaņu problēma. Pat, ja visi citi šķēršļi tiktu novērsti, pašvaldībām joprojām būtu grūtības,
mēģinot uzsākt nepieciešamos plānošanas procesus.
7.3.3 Resursu pārvalde
Ja vietējā pašvaldība ir aktīvu īpašniece, tai ir visas tiesības likuma ietvaros darīt to, ko tā
vēlas, sakarā ar aktīvu lietošanu un (vai) darbināšanu. Tomēr tas nav ne praktiski, ne izdevīgi
vietējai pašvaldībai iegūt īpašumā visu: lai šodien būtu efektīva pašvaldība, tai jābūt spējīgai
ietekmēt (vai vadīt) to, kā aktīvi tiek lietoti un darbināti cita īpašumā. Ir trīs atšķirīgi veidi, ar
kādiem šī direktīvā ietekme var tikt veikta:
• ar zemes īpašumtiesību attīstīšanu;
• ar investīciju veicināšanu;
• ar iestāžu savstarpējām attiecībām.
Modelim un veidam, kā teritorija tiek attīstīta, ir svarīga loma vietējās stratēģijas īstenošanā,
bet daudz konkrētāk - tam jādod norādījumi firmām par infrastruktūras pakalpojumu formu,
daudzumu, izplatību un uzņēmumu attīstību.
Tirgus ekonomikas apstākļos ģenerālplāns neietekmēs teritorijas attīstību efektīvi, ja tas
saglabās neaktīvu, regulējošu raksturu, kā tas bija plānveida ekonomikas sistēmā. Lai labotu
šo situāciju, plānošanas sistēmai jābūt pārveidotai tā, lai:
• plāna saturs adekvāti izteiktu atbilstošās sociālekonomiskās stratēģijas daļas;
• plāna priekšlikumi atspoguļo tirgus ekonomiku un atbilst tai;
• plānošanas mehānisms ir aktivitāti veicinošs;