Å eit - Vidzemes Augstskola

44 45Alternatīvo aprūpes veidu izmantošana Latvijā bez vecākuapgādības palikušiem bērniemUse of alternative care forms in Latvia for children without parental careDaira Bite, Vidzemes Augstskolas profesionālās augstākās izglītības bakalaura studiju programmas„Politoloģija” studenteDarba zinātniskā vadītāja: Mg.sc.soc. Dace JansoneRezumējums2009.gadā tika reorganizēta Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija, nododotjautājuma par bērnu, kuri palikuši bez vecāku apgādības, risināšanu Labklājības ministrijai. Fakts, ka nolielas ministrijas palikusi tikai nodaļa citā ministrijā, rada bažas par situācijas iespējamo pasliktināšanoskonkrētajā jomā. Pētījuma mērķis ir izvērtēt alternatīvo aprūpes veidu izmantošanu bērniem bezvecāku gādības pēc noteiktiem alternatīvu vērtēšanas kritērijiem. Lai to paveiktu, tika pētīta cituvalstu pozitīvās pieredze, statistikas dati, normatīvie akti un politikas plānošanas dokumenti, kā arī tikaintervēti galveno iesaistīto pušu pārstāvji. Pētījumā atklājas, ka šobrīd problēma saasinās, un vecākiemkļūst arvien grūtāk izaudzināt savus bērnus, bet valsts finansiālais atbalsts ģimenēm, kā arī alternatīvoaprūpes veidu pilnveidošanai samazinās. Tāpat pētījumā atklājas, ka katram no alternatīvajiem aprūpesveidam ir savas spēcīgās un vājās puses, ko nepieciešams uzlabot. Lai uzlabotu alternatīvos aprūpesveidus, galvenokārt ir jāpiesaista finansējums, jāiesaista brīvprātīgie darbam ar sabiedrību, jāveicinaiesaistīto pušu profesionalitāte un jāveic izmaiņas normatīvajos aktos.AbstractIn 2009, the Ministry of Children, Family and Integration Affairs of the Republic of Latvia was reorganizedand the issue of children without parental care was given to the Ministry of Welfare. The fact that insteadof a large ministry just one small department in another ministry has been left raises concerns thatsituation in the field of children without parental care can only get worse. The aim of this research is toevaluate alternative care opportunities of children without parental care according to certain criteria.To perform the evaluation, the positive experience of studies in other countries has been explored,including statistical data, policy planning documents, as well as that interviews with representatives ofmost important stakeholders were performed. The research shows that the situation is getting worse,but the financial support from the government to families and for improvement of alternative childrencare is getting smaller. Each of the alternative care types has its strengths and weaknesses that need tobe improved. In order to improve the alternative care systems, funding has to be attracted, volunteersinvolved in work with the society, the professional skills of the stakeholders upgraded and changes inregulations needed.Atslēgas vārdi: Audžuģimenes, aizbildnība, adopcija, bērnu aprūpes iestādes, alternatīvas, alternatīvuvērtēšanas kritērijiIevadsLatvijā normatīvie akti nosaka bērnu pamattiesības, kā arī to, ka katram bārenim un bez vecāku gādībaspalikušam bērnam valsts un pašvaldība nodrošina Ministru Kabineta noteiktās sociālās garantijas(Bērnu tiesību aizsardzības likums, 19.06.1998.). Latvija 90.gadu sākumā deklarēja, ka valsts sociālāpolitika attiecībā uz bērniem, kuri palikuši bez vecāku apgādības, ir orientēta uz bērnu nodošanuaizbildnībā. Tāpat 1996.gadā izdotajā Baltajā grāmatā ar nosaukumu „Latvija: sociālās labklājībassistēmas reformu projekts. Sociālās palīdzības sistēmas administrēšana” tika norādīts, ka pastiprinātauzmanība tiks pievērsta jautājumam par vecāku atbildību par saviem bērniem (Baltā grāmata, 1996:4-10). Šobrīd Latvijas valsts politika nosaka, ka bērniem, kuri palikuši bez vecāku aprūpes, ir jānodrošinaiespēja augt ģimeniskā vidē. Lai gan lielākā daļa valstu, ieskaitot Latviju, ir deklarējušas, ka bērnu, kuripalikuši bez vecāku aprūpes, ievietošana valsts bērnu aprūpes iestādēs ir pats pēdējais izskatāmaisvariants, tomēr kopš 2000.gada dažās valstīs ir palielinājies bērnu skaits tieši šāda veida iestādēs, starpšīm valstīm ir arī Latvija (Eurochild publication, 2009:7), šis fakts ir pretrunā ar tiem uzstādījumiem, kovalsts pati ir deklarējusi.Latvija ir deklarējusi, ka bērnam ir tiesības izaugt ģimenē, tomēr realitātē ne tikai Eurochild publikācijapierāda, ka tas tā nenotiek. Latvijas Republikas Valsts kontroles 2009.gada veiktajā revīzijā par valstsun pašvaldību iestāžu darbību, nodrošinot līdzekļu atgūšanu par sniegtajiem ārpusģimenes aprūpespakalpojumiem, ir norādījusi uz dažādām atklātajām problēmām. Pirmkārt, lai gan Latvijā ir noteikts,ka bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē, tomēr, tiklīdz ģimene nonāk krīzes situācijā, tāpašvaldības darbinieki izvēlas bērnu nošķirt no ģimenes, nevis sniedz konkrētajai ģimenei nepieciešamopalīdzību. Otrkārt, pašvaldību sociālie darbinieki un bāriņtiesu darbinieki par primāro ārpusģimenesaprūpes veidu izvēlās bērnu aprūpes iestādi, nevis, piemēram, audžuģimeni (LR Valsts Kontrole,revīzijas ziņojums, 2009:3). Šis Valsts Kontroles ziņojums vēlreiz norāda uz sistēmas nepilnībām.Šā brīža ekonomiskā situācija Latvijā pasliktina bērnu dzīves apstākļus, jo ir ļoti liels bezdarbs un vecākibieži vien nespēj parūpēties par saviem bērniem atbilstoši viņu vajadzībām. Tā kā Latvijā ir pietiekošidaudz bērnu, kuri palikuši bez vecāku aprūpes, un šobrīd vēl joprojām Latvijā ir problēmas nodrošinātbērniem iespējas augt ģimenē, tad pētījuma mērķis ir izvērtēt bērnu, kuri palikuši bez vecāku apgādības,alternatīvo aprūpes veidu izmantošanu Latvijā. Pētījuma jautājums ir: kādas ir Latvijā bez vecākuapgādības palikušo bērnu alternatīvo aprūpes veidu stiprās un vājās puses un kā būtu iespējamspilnveidot šos alternatīvos risinājumus.Teorētiskais ietvars1. Valstu pieejas rūpēs par bērniem, kuri palikuši bez vecāku aprūpesIr trīs dažādu tipu valstis, ja skatās pēc to rīcības modeļiem jautājumos, kas skar bez vecāku gādībaspalikušo bērnu aprūpi. Tās ir attīstības valstis, bijušās sociālistiskās valstis un labklājības valstis. Pirmodivu veidu valstīs visbiežāk trūkst resursu un iemaņu, lai risinātu ar bērniem saistītos jautājumus pietiekošikvalitatīvi. Turpretim labklājības valstīs bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes sistēma ir balstītauz pamatīgi izstrādātām politikām un praksi (Shanti, Oudennhoven, Wazir, 2003:350). Attīstības valstīsvisbiežāk rūpes par bāreņiem uzņemas sabiedrība vai arī starptautiskās organizācijas, jo pašu valstuvaldības nav spējīgas parūpēties par tik daudziem bērniem (Abebe,2009:76-82). Bijušajās sociālistiskajāsvalstīs vēl ir pāragri runāt par stabilu sistēmu, kā veiksmīgāk parūpēties par bērniem, kuri palikuši bezvecāku aprūpes, jo iepriekšējā sistēma pastāvēja daudz ilgāk un, lai to mainītu ir nepieciešams ilgslaiks (Shanti, Oudennhoven, Wazir, 2003:350-351). Labklājības valstis kalpo kā pozitīvais piemērs, kāparūpēties par bērniem, kuri palikuši bez vecāku aprūpes, tomēr arī tajās atšķiras politikas. Liberālāslabklājības valstīs šobrīd par piemērotāko aprūpes veidu tiek izraudzītas audžuģimenes, tādējādi valstsnoņem no sevis atbildību (Tomison, Stanley, 2001:97). Sociāldemokrātiskās labklājības valstīs bērnulabklājība ir valsts pienākums, un tāpēc šajās valstīs tam tiek tērēti ļoti lieli līdzekļi (Larsen, 2006:10).Konservatīvās labklājības valstīs rūpes par šādiem bērniem galvenokārt uzņemas nevalstiskaisVidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājumsVidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājums