Å eit - Vidzemes Augstskola

108 109kas pārsvarā sniedz informāciju vai tamlīdzīgu vienvirziena komunikāciju (Jacobucci’s, 2008:3-5). Navviennozīmīgas atbildes par to, vai pētnieki zinātnes komunikāciju Brazīlijā saredz kā vienvirziena procesukopumā, vai varbūt tikai konkrēti mikrobioloģijas nozarē, bet Jakobuči pētījumā ir vērojama tendence,ka Brazīlija vēl nav tikusi pāri „sabiedrības izpratne par zinātni” modelim un diskusiju sabiedrībā varsagaidīt zinātnes komunikācijas nākotnē. Brazīlijā veiktie pētījumi parāda, ka zinātnes komunikācija šajāvalstī norisinās internetā, žurnālos, laikrakstos, televīzijas programmās, apmeklējot zinātnes centrus unmuzejus, skolās ar mācību materiāliem, kā arī mijiedarbībā ar jomas speciālistiem vai vienkārši zinošiemcilvēkiem (Jacobucci’s, 2008:4).Neskatoties uz to, ka Rietumu kultūrā zinātnes komunikācijas pirmsākumi meklējami jau 1985.gadā,pavisam citā pasaules malā – Japānā – nopietna un mērķtiecīga zinātnes komunikācija aizsākās tikai2005.gadā – „Zinātnes komunikācijas atklāšanas gadā” (Nohara, Norton, Saijo, Kuskabe, 2008:1). Šis gadsbija zīmīgs, jo aizsākās zinātnes komunikācijas nodrošināšana plašākā mērogā daudzos un dažādosJapānas reģionos (Nohara, Norton, Saijo, Kuskabe, 2008:1). Zinātnes komunikācijas nepieciešamībaspiemērs Japānā ir Kioto (Kyoto) protokols, kur diskusija par problēmjautājumiem starp zinātni unsabiedrību kopumā un ar katru indivīdu atsevišķi ir izšķiroša (Nohara, Norton, Saijo, Kuskabe, 2008:2).Kioto protokols ir labs pierādījums, kas apliecina zinātnes komunikācijas – dialoga ar sabiedrību – lielolomu, jo tas ir ne vien valsts mēroga nozīmes dokuments, bet visas pasaules mēroga nozīmes protokols.Arī Latvijā veiktā izpēte rāda, ka zinātnieku ētikas kodeksā paredzētas tiesības un pienākumi publiskiinformēt sabiedrību par zinātnes atklājumiem un aktivitātēm zinātnē (Ādamsone-Fiskoviča, 2007:8-9). Sabiedrība sagaida, ka zinātnieki vairāk pievērsīsies zinātnes komunikācijai, jo šobrīd sabiedrībasaredz, ka zinātnieki velta pārāk mazas pūles sabiedrības informēšanai par savu darbu (Ādamsone-Fiskoviča, 2007:9). Latvijas iedzīvotāji paši nesaskata savas rīcības spēku un varu kaut ko mainīt zinātnē(Ādamsone-Fiskoviča, 2007:11) un neuzskata par vajadzīgu personīgi iesaistīties lēmumu pieņemšanāpar zinātni (Ādamsone-Fiskoviča, 2007:12). Zinātnes kafejnīcas un Zinātnes naktis ir visnotaļ aktīviapmeklēti pasākumi (Putniņa, 2008:4), tomēr ir pagājuši jau vairāki gadi kopš šādi pasākumi aktīvi tiekrīkoti, bet dažādu nozaru zinātnes stāvoklis Latvijā nav redzami uzlabojies. Kopumā Latvijas sabiedrībāvar vērot nostāju, ka par zinātnes komunikāciju jārūpējas zinātniekiem, pētniekiem, komunikācijasspeciālistiem – jebkuram, izņemot pašu sabiedrību (Ādamsone-Fiskoviča, 2007:8-15).Pēdējā laika tendence vidēji un augsti attīstītajā pasaules daļā, par kuru Inna Kūpere (Inna Kouper)apraksta savā pētījumā, ir sabiedrības viedokļa uzklausīšana un iesaistīšana diskusijā par zinātnesjautājumiem, neskatoties uz salīdzinošo kompetences nevienlīdzību vai trūkumu („Science blogs andpublic engagement with science: practices, challenges, and opportunities”) (Kouper, 2009:1). Kūpereskaidro, ka notikusi pāreja no „sabiedrības izpratnes par zinātni” uz „sabiedrības iesaistītību zinātnē”, kasir daudz vairāk orientēta uz sabiedrību nevis pašiem pētniekiem (Kouper, 2009:1). Šāds dialogs starpzinātnieku un iedzīvotāju grupām ir nozīmīgs elements mūsdienīgai pieejai ideju radīšanā un vadībā(Kouper, 2009:1). Autore uzskata, ka pašlaik masu mediju loma dialoga veidošanā ir pietiekami liela,taču pārāk zemu novērtēts palicis internets, kurā var attīstīt jaunākas komunikācijas formas (Kouper,2009:1). Internets ir kļuvis par daļu no zinātnes komunikācijas, tomēr nav pilnīgas un sistemātiskasinformācijas, kādas dialoga iespējas paver interneta zinātnes komunikācijas kanāli (Kouper, 2009:1).Autore raksta, ka zinātnes blogs jeb emuārs ir uz zinātni fokusēta interneta mājas lapa, kurā bieži tiekatjaunināts un papildināts saturs, kas sekmē neformālu komunikāciju starp bloga autoru, kurš parasti irzinātnieks vai zinātnes žurnālists, un tā auditoriju (Kouper, 2009:2).Nepieciešams no jauna pārskatīt zinātnes komunikācijas atvērtību un caurspīdīgumu, lai padarītu topiemērotāku dialoga iespējām, kā rezultātā mainīsies arī akadēmisko rakstu, zinātnes literatūras uncitu tradicionālo zinātnes komunikācijas līdzekļu saturs, pasniegšana un pati zinātnes komunikācijakopumā (Holliman, Thomas, Smidt, Scanlon, Whitelegg, 2009:228). Paredzams, ka jaunā – uzlabotā– zinātnes komunikācija vairāk būs saistīta ar interneta un moderno tehnoloģiju iespējām, piemēram,blogosfēras un sociālo platformu izmantošana zinātnes komunikācijā jau iemantojis lielu popularitātiērtuma un ātruma dēļ (Holliman, Thomas, Smidt, Scanlon, Whitelegg, 2009:228).3. MetodeLai atbildētu uz pētījumā izvirzīto jautājumu, kā metode izvēlēta intervijas un to analīze. Pētījuma gaitāvispirms tika veikta intervija ar speciālisti zinātnes komunikācijas jautājumos un galvenajā daļā – intervijasar dažādu nozaru zinātniekiem. Metode piemērota pētījumam, jo nepieciešams apskatīt padziļinātusekspertu viedokļus ar interviju palīdzību. Pētījuma ievadā jau tika minēts, ka pētījumā piedalās zinātniekiun zinātnes eksperti Latvijā, kas orientējas zinātnes komunikācijas jautājumos Latvijas un pasauleskontekstā. Kopā pētījumā piedalījās septiņi eksperti, no kuriem viens intervējamais ieskicēja tematukopumā. Pētījuma dalībnieki izvēlēti, balstoties uz viņu profesionālajiem sasniegumiem un pieredzikonkrētajā zinātnes nozarē, speciālisti ar starptautisku praksi un pieredzi zinātnes komunikācijasjautājumos.Pētījuma sākumā tika veikta intervija ar socioloģi, Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnes un Tehnoloģijaspētniecības centra līdzstrādnieci Andu Ādamsoni-Fiskoviču, lai labāk izprastu izvēlētā temata specifiku,apjaustu kopējo situāciju nozarē un iegūtu informācijas bāzi jautājumu veidošanai turpmākajāmintervijām. Ādamsone-Fiskoviča pati ir pētījusi zinātnes komunikāciju, tādēļ viņas redzējums bijanozīmīgs šim pētījumam. Intervijā tika jautāts par zinātnes komunikācijas attīstības tendencēm, paratšķirībām zinātnes komunikācijā starp dažādu nozaru zinātnēm, par zinātnieku aktivitāti zinātneskomunikācijā u.c. Pēc sarunas ar Ādamsoni-Fiskoviču tika intervēti zinātnieki un eksperti sešāsatšķirīgās nozarēs. Bioloģijā – vadošais pētnieks, Dr.biol. asociētais profesors Voldemārs Spuņģis,sociālajās zinātnēs – vadošais pētnieks, Dr.soc. profesors Aivars Tabūns, matemātikā – LZA akadēmiķis,Dr.habil.math. profesors Andris Buiķis, medicīnā – Latvijas Zinātnes padomes un Latvijas Universitāteszinātnisko projektu vadītājs, Eiropas Savienības pētniecisko projektu vadītājs Latvijā, Dr.med. profesorsValdis Pīrāgs, inženierzinātnē – Dr.Sc.Ing. asociētais profesors Egils Ginters un mikrobioloģijā – Dr.habil.med. profesore Aija Žilēviča. Svarīgi bija noskaidrot, kā atšķirīgās jomās strādājošie speciālisti saredzzinātnes komunikāciju kopumā, kā viņi vērtē zinātnes komunikāciju katrs savā darbības jomā, kā tosaredz nākotnē u.c.Pēc tam, kad visas intervijas bija noritējušas, iegūtās atbildes uz katru no uzdotajiem jautājumiem tikaanalizētas ar kontentanalīzes metodi ar šādiem kritērijiem, kas veidoti, balstoties uz teorētiskajāmnostādnēm:1. zinātnes komunikācijas nozīmīgums;2. prasības mūsdienu zinātnes komunikācijā;3. zinātnes komunikācijas norises Latvijā;4. labi piemēri/laba zinātnes komunikācijas prakse Latvijā;5. zinātnes komunikācijas plānošana;6. zinātnes komunikācijas modeļi Latvijas zinātnes telpā;7. redzējums par zinātnes komunikācijas attīstību nākotnē;8. ieteikumi, kā uzlabot zinātnes komunikāciju;9. problēmas, kādēļ zinātnes komunikācija nav pietiekami efektīva un neattīstās;10. komunikācijas prasmju nepieciešamība zinātniekiem zinātnes komunikācijā.4. Rezultāti un diskusijaDiskusijā tiks analizētas intervijas pēc iepriekš izvirzītajiem kritērijiem, kuri saskaņā ar teoriju, palīdzēsizvērtēt zinātnes komunikāciju tādu, kādu to saredz dažādu zinātnes nozaru pārstāvji Latvijā.Vidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājumsVidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājums