Å eit - Vidzemes Augstskola

104 105komunikāciju no zinātniekiem pie sabiedrības, bet interaktīvajā modelī sabiedrība ir vairāk iesaistīta unvar vairāk diskutēt ar zinātniekiem (Nielsen, Kjaer, Dahlgaard, 2007:1-2). Piemēram, kanonisko modelivar pielīdzināt preses brīfingam vai politiskajai uzrunai vēlētājiem, kuras laikā politiķis vai kāda cita runaspersona pauž savu nostāju, informē par izvēlētajiem jautājumiem, bet neiesaista sabiedrību diskusijā.Otru – interaktīvo – modeli var pielīdzināt preses konferencei, kura sevī ietver informējošo daļu, kadrunas persona izklāsta informāciju, aktualizē problēmu vai iespējams – pauž savu nostāju, un klātesošievar uzdot jautājumus, paust savu nostāju un dažādi citādi iesaistīties. Protams, ka preses konferencēvar novērot visai neizteiksmīgu atgriezenisko saiti, kas tik labi neatspoguļo interaktīvā modeļa plašāsinteraktivitātes iespējas.Brazīliešu pētnieki Mārsija Lima, Ednalva Nevesa un Renato Dagnino (Márcia Tait Lima, Ednalva Felixdas Neves, Renato Peixoto Dagnino) izšķir trīs zinātnes komunikācijas modeļus – deficīta, saliktodeficīta un demokrātisko modeli (Lima, Neves, Dagnino, 2008:5). Deficīta modelī – zinātnieki ir vienīgiekomunikācijas speciālisti, kas sniedz publikām savu subjektīvo redzējumu, saliktajā deficīta modelīnorisinās nedaudz objektīvāka komunikācija, kurā iesaistās un sāk līdzdarboties arī publikas, betdemokrātiskajā modelī sabiedrības locekļi aktīvi iesaistās nozīmīgu lēmumu ietekmēšanā, kas skarzinātni un tehnoloģijas, jo demokrātija paredz, ka visiem sabiedrības locekļiem ir tiesības lemt par savudzīvi un lietām, kas to ietekmē (Lima, Neves, Dagnino, 2008:5). Šajā iedalījumā deficīta modelis ir līdzīgsiepriekšminētajam kanoniskajam modelim un demokrātiskais modelis – interaktīvajam. Saliktais deficītamodelis ir nedaudz interaktīvāks par deficīta modeli, tomēr neietver tik plašas iespējas sabiedrībaiiesaistīties kā to paredz interaktīvais zinātnes komunikācijas modelis.Šie abi iedalījumi spilgti raksturo izmaiņas no agrāko laiku prasībām uz tagadējām prasībām pret zinātneskomunikāciju. Iepriekšējā pārliecība Dānijā un arī citur pasaulē bija, ka zinātnieki nošķirtā vidē veicpētījumus un pieņem lēmumus par procesu norisi zinātnes jomā, un vēlāk par saviem sasniegumiemun citām aktivitātēm zinātnē informē pārējo sabiedrību (Nielsen, Kjaer, Dahlgaard, 2007:1). Šobrīdsituācija ir mainījusies – Zinātnes un tehnoloģiju pārvaldes (Office of Science and Technology) un„Wellcome Trust” kopīgais pētījums Lielbritānijā rāda, ka vienkāršajai sabiedrībai jeb „nespeciālistiemzinātnē” nav jābūt specifiski izglītotiem zinātnes jautājumos, lai varētu veiksmīgi piedalīties diskusijāsar zinātniekiem un citiem jomas speciālistiem (Wellcome Trust, 2000:13). Tomēr šajā pašā pētījumāminēts, ka dažādai informācijai obligāti ir jābūt pieejamai, lai sabiedrība būtu pietiekami informēta,varētu iepazīties ar faktiem un justies brīvāk, diskutējot par zinātnes jautājumiem (Wellcome Trust,2000:13). Vairākums mūsdienu autoru atzīst, ka vienvirziena lineārā veida zinātnes komunikācija navne tuvu tik efektīva, cik no tās var sagaidīt un nesniedz nepieciešamo iznākumu (Burns, O’Connor,Stocklmayer, 2003:192). Ikdienā cilvēkam visapkārt ir daudzi un dažādi zinātnieku un pētnieku atklājumiun sasniegumi, bet cilvēks par to pat neiedomājas, nemeklē tam īpašu izskaidrojumu, tādēļ vienkāršāsinformēšanas metodes var piesaistīt uzmanību un ieinteresēt, tomēr vairākumā gadījumu saņemtāinformācija tiek ļoti ātri aizmirsta. Pat tad, kad informācija sasniedz adresātu, nav nekādas garantijas,ka tā veicinās sabiedrības iesaistīšanos ar zinātni saistītu jautājumu diskusijās un risināšanā. Šo un citulīdzīgu iemeslu dēļ lineāra vienvirziena komunikācija ar sabiedrību jeb deficīta modelis netiek atzīts partik efektīvu.Pēdējo divdesmit gadu laikā zinātnes komunikācija ir attīstījusies un pieaudzis aktivitāšu, virzienu unpraktiķu skaits šajā jomā, kas palīdzējis plašināties izpētei un praksei zinātnes komunikācijā (Burns,O’Connor, Stocklmayer, 2003:183). Bet, lai kvalitatīvāk varētu iedziļināties iepriekšminētajos procesos,nepieciešams izskaidrot, ko nozīmē termins „zinātnes komunikācija”.Terijs Bērnss, Džons O’Konors un Sjūzena Stoklmeijere (Terry Burns, John O’Connor, Suzan M.Stocklmayer) pievērš uzmanību, ka līdzšinēji bieži sastopama nepareiza izpratne, ko sabiedrība bieživien piedēvē zinātnes komunikācijai (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:183). Piemēram, „sabiedrībasizpratne par zinātni”, „zinātnes apzināšanas”, „zinātnes kultūra vai „zinātnes izpratība (scientificliteracy)” sabiedrībā tiek lietoti kā sinonīmi zinātnes komunikācijai (Burns, O’Connor, Stocklmayer,2003:183). Terminu var definēt līdzīgi Krisam Braintam (Chris Bryant), kurš 2002.gadā savā rakstā parzinātnes komunikācijas politiku Austrālijā (“Does Australia need a more effective policy of ScienceCommunication?”) pauž, ka zinātnes komunikācija ir procesi, ar kuru palīdzību zināšanas un kultūrapar zinātni tiek absorbēti plašākas sabiedrības kultūrā (Bryant, 2002, citēts pēc Burns, O’Connor,Stocklmayer, 2003:191), tomēr šis skaidrojums ir plašs un vispārīgs, pat nedaudz filozofisks. Savukārtjapāņu pētnieki Kajoko Nohara, Maikls Nortons, Miki Saijo un Osamu Kusakabe (Kayoko Nohara, MichaelNorton, Miki Saijo, Osamu Kusakabe) zinātnes komunikāciju definē kā darbības, kurās cilvēki ar dažādupieredzi savstarpēji sadarbojas līdzīgi kā veidojot dialogu, izmantojot dažādus plašsaziņas līdzekļus(Nohara, Norton, Saijo, Kuskabe, 2008:1). Japāņu piedāvātais variants jau ir pietiekami tiešs.Tiešu, strukturētu un visaptveroši izskaidrojošu definīciju piedāvā Bērnss, O’Konors un Stoklmeijere,kur zinātnes komunikācija ir skaidrota kā piemērotu iemaņu, dialoga, aktivitāšu un mediju izmantošana,lai radītu vienu vai vairākas atbildes reakcijas/atgriezeniskās reakcijas uz zinātni AEIOU (Awareness,Enjoyment, Interest, Opinion-forming, and Understanding): apzināšanās, patika, interese, viedokļaveidošanās un izpratne (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:183).Zinātnes apzināšanās nozīmē pamatzināšanu bāzi, prāta un zināšanu paplašināšanos un tā paverjaunas personīgās un sabiedriskās iespējas (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:196). Patika pretzinātni, ko var radīt un veicināt ar zinātnes komunikāciju, iedalās divos veidos – virspusējā patika, kasgalvenokārt nozīmē patīkamu un baudāmu pieredzi saistībā ar zinātni kā mākslas formu, piemēram,zinātnes demonstrāciju veidā (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:197). Otra veida patika, ko varradīt zinātnes komunikācija, ir padziļināta līmeņa personīgā iesaistīšanās un apmierinājums, ko izraisaatklājumi, pētniecība, ar zinātni saistītu jautājumu iepazīstināšana vai risināšana (Burns, O’Connor,Stocklmayer, 2003:197). Inovatīvas un lietderīgas zinātnes komunikācijas aktivitātes palīdz radītieinteresētību zinātnē (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:197). Ieinteresētību parāda brīvprātīgavai atkārtota iesaistīšanās zinātnē (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:197). Viedokļa veidošanāsar zinātnes komunikācijas palīdzību notiek, ja ir „izaicināta” personas izpratne, pārliecība vai viedoklis(Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:198). Zinātnes komunikācija ir spēcīgākais ierocis brīdī, kad tā liekpārdomāt, veidot, pārveidot vai apstiprināt attieksmes jeb viedokli pret zinātni un sabiedrību (Burns,O’Connor, Stocklmayer, 2003:198). Zinātnes izpratne ietver zinātnes satura, procesu un sociālo faktorusaprašanu, tā ir kā priekšnoteikums augstākā līmeņa zinātnes izpratībai (Burns, O’Connor, Stocklmayer,2003:198).Definīcija paredz iznākumu veida redzējumu par zinātnes komunikāciju (Burns, O’Connor, Stocklmayer,2003:183). Pie šiem iznākumiem netiek ietverta tūlītēja zinātnes izpratība, jo tā netiek sagaidīta nozinātnes komunikācijas aktivitātēm (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:192). Zinātnes izpratība varpieaugt laika gaitā, ja zinātnes komunikācija rada ieinteresētību vai attieksmju maiņu, tomēr jāņem vērā,ka zinātnes komunikācija var arī nepalielināt izpratību (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:192). Ļotisvarīgs nosacījums zinātnes komunikācijai ir, ka tai jābūt vienkāršai un viegli uztveramai – tā lai saprastuarī neprofesionāļi zinātnes jautājumos (Lima, Neves, Dagnino, 2008:5), ko var panākt, kombinējotNoharas, Nortona, Saijo un Kusakabes definīciju ar Bērnsa, O’Konora un Stoklmeijeres skaidrojumu.Ir vēl divi citi jau iepriekš minēti nozīmīgi termini, kuriem jāpievērš uzmanība, runājot par zinātneskomunikāciju – „sabiedrības izpratne par zinātni” (Public Understanding of Science) un „zinātnesizpratība” (Scientific/Science Literacy), jo tie ir vieni no nozīmīgākajiem iznākumiem, kuri tiek veicinātiefektīvas zinātnes komunikācijas rezultātā. Sabiedrības izpratne par zinātni nozīmē izpratni par zinātnessaturu vai neatkarīgas zināšanas par zinātni, izpratni par pētniecības gaitā lietotajām metodēm unizpratni par zinātni kā sabiedrisku organizāciju, kas atstāj iespaidu uz indivīdu un sabiedrību (Burns,O’Connor, Stocklmayer, 2003:187). Agrāk sabiedrības izpratne par zinātni zinātnes komunikācijaspirmsākumos tika vērtēta krietni augstāk nekā šobrīd. Pašlaik lielāka ievērība tiek veltīta zinātnesizpratībai, kura pēc pētnieku domām ir īpaši nozīmīga visiem sabiedrības locekļiem (Burns, O’Connor,Stocklmayer, 2003:188). Vienkāršoti skaidrojot, zinātnes izpratība nozīmē zināšanas par to, kā zinātnestrādā realitātē un labprātīgu iesaistīšanos zinātnes pilnveidošanā ar savu viedokli, redzējumu unanalīzi (Miller, 2001:118).Vidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājumsVidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājums