CITI - rpiva

īsu brīdi, pieaugušo vadībā un uzraudzībā. Ja bērns nevar patstāvīgi rotaļāties, ja lelle nevarbūt bērna tuvumā visu laiku, tad tā neveic savu galveno funkciju, intensīvi netiek modinātabērna jūtu un garīgā dzīve, un notiek rotaļlietu degradācija.F. Frēbelis (1782–1852), kurš pirmais izveido savu rotaļlietu sistēmu – dāvanas,uzskata, ka cilvēka būtība izpauţas darbībā. Viľš ir viens no pirmajiem, kas iestājas parsistemātisku, plānveidīgu, piemērotu rotaļlietu nonākšanu bērna rokās, izbēgot nejaušību. Šīnostāja atbilst galvenajam audzināšanas uzdevumam bērnībā - dot iespēju bērnam pašamsajust un iepazīt pasauli, apgūt dabas likumus un lietu kārtību.Tas, kas ir bērna apkārtnē, atstāj iespaidu uz bērna psihi, emocionālo pasauli, apkārtneiespaido to, kāds bērns izaugs. Rotaļlietai jābūt drošai, izturīgai, bērna vecumam, interesēm,vajadzībām atbilstošai, lai, veicot ar to daţādas darbības, pasaule tiktu iepazīta un izzināta arvisiem maľu orgāniem.Rotaļājoties bērns atklāj savu dabu, tieksmes un īpatnības, uzskata K. Dēķens, tādēļpieaugušajam kā vides veidotājam ir būtiska loma rotaļlietu izvēlē. To nedrīkst būt ne pārākdaudz, ne pārāk maz, tām nav jābūt tikai laika kavēklim, bet jāsniedz bērnam arī intelektuālaslodze (Dēķens, 1922).Ap 19. gs., kad individuālajiem rotaļlietu raţotājiem pievienojas rūpnieki, tās sāk raţotmasu patēriľam, un rotaļlieta pamazām kļūst par preci. Tās vairs nav tikai dārgās lelles, betarī dzīvnieku figūriľas no vienkāršāka, lētāka materiāla.Tas, ka rotaļlietu raţotāji atsaucās jaunajām vēsmām sabiedriskajā dzīvē, kultūrā,tehnikas sasniegumos, atklāj arī vienu no būtiskākajām problēmām rotaļlietu pasaulē.Savulaik jau M. Montesori (1870–1952) izteica domu, ka „rotaļlietas ir kļuvušas partirdzniecības preci un vairāk domātas sensācijai, nevis rotaļāšanās priekam‖ (Kā minētsHelmiga, 2006, 36). Bērni, kurus vilina tikai ārišķīgais un kuri vēlas arvien jaunas un jaunasrotaļlietas, nerotaļājas, jaunu rotaļlietu izvēle un iegāde nesekmē rotaļāšanos. Rotaļāšanāsnereti pārvēršas par trokšľošanu un bezmērķīgu skraidīšanu. Taču rotaļlietai vispirmsvajadzētu nevis pārsteigt bērnu, bet gan rosināt to darboties.Tādēļ M. Montesori izvirzīja ideju par to, ka būtiska ir uz bērnu orientēta mācību vide,kas rosina viľu attīstīt savas spējas un būt par sevi pārliecinātam (Pitamika, 2008, 7). Viľapiedāvā mācību materiālu, kurš veicina bērna aktivitāti un rosina darboties.Rotaļlietas, ar kurām bērns rotaļājas bērnībā, ir nozīmīgas, jo tie ir jauni iespaidi ganemocionāli, gan garīgi, gan arī materiāli. Materiālam, no kā tiek gatavotas rotaļlietas, jābūtdaudzveidīgam, atšķirīgam krāsās, formās, faktūrās, nevis vienveidīgam. Iepazīstot lietumateriālās īpašības, bērns tās salīdzina, meklē kopīgo, atšķirīgo - apvieno pēc līdzīgāmpazīmēm un izdara spriedumus, secinājumus, tātad – domā.Pirmsskolas pedagoģijas teorijā un praksē nozīmīgas ir gan F. Frēbeļa dāvanas, kuraspalīdz iepazīt pasauli un dabas likumus, gan M. Montesori didaktiskais materiāls, kas rosinadarboties patstāvīgi, pilnveido maľas, attīsta gribu un pacietību, pašdisciplīnu, paplašinazināšanas (Dzintere, Stangaine, 2007, 168).Īpašu vērību lellei un materiālam, no kura tā tiek gatavota, pievērsis R. Šteiners(1861–1938). Lelle, kas ir pieaugušā darināta, izmantojot tikai dabīgus, taustei un acīmpatīkamus materiālus, tiek gatavota konkrētam bērnam, tādēļ to var saukt par unikālu,neatkārtojamu un patiesi individuālu. Šī lelle ir cilvēka atveids, kuras pamatā ir tradicionālālupatu lelle, un tā ir vispiemērotākā bērna veselīgai attīstībai (Šteiners, 2000).Pirmā lelle, kuru drīzāk var saukt par lelles atblāzmu, bērna rokās (kā zēna, tāmeitenes) nonāk jau zīdaiľa vecumā. Šīs lelles uzdevums ir attīstīt bērna taktīlo jeb taustessajūtu. Bērns izzina, iepazīst pasauli un veic atklājumus ar rokām – pieskaroties, satverot,aptaustot, darbojoties ar priekšmetiem.Veidojot šo lelli, liela uzmanība tiek pievērsta auduma struktūrai, lelles ķermeľa daļuatšķirībām - cieta, smaga lelles galva, mīkstas, vieglas kājas, rokas, ķermenis. Darbojoties ar224