Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
* * *<br />
Ar laiku manā dzīvē nāca pārmaiņas. Vīrs, pabeidzis<br />
studijas, sāka darbu komercmākslas<br />
jomā, es nu varēju nodoties bērniņa audzināšanai.<br />
Mainījām arī dzīvesvietu. Īrējām dzīvokli<br />
tais pašos „Austrumu apelsīnos,” netālu<br />
dzīvoja arī rakstnieks Teodors Zeltiņš ar ģimeni,<br />
dzejniece Rita Gāle ar vīru Ansi Uibo,<br />
vairākas citas latviešu ģimenes. Atsāku dzejot,<br />
kaut kad 50. gadu beigās pirmā „uzstāšanās.”<br />
Pirmoreiz tad dzirdēju Gunaru lasām<br />
savus dzejoļus. Atceros, viņa nesamākslotais,<br />
bet tai pašā laikā izteiksmīgais priekšnesums<br />
(vietām uzsvara pēc kādu vārdu atkārtojot)<br />
ietekmēja. Likās – te ir piestrādāts, bet iestudējums<br />
smalki atturīgs, bez ārišķīgiem pārspīlējumiem.<br />
Tai reizē, ja atmiņa neviļ, piedalījās<br />
arī dzejnieces Rita Gāle, Klāra Zāle, no<br />
Kanādas atbraukusī Aina Zemdega, rakstnieks<br />
Nikolajs Kalniņš.<br />
* * *<br />
Kad pirmoreiz satiku Jautrīti, neatceros (piedod,<br />
Jautrīt!), bet apjautu, ka viņa, ja arī ne<br />
vienmēr Gunaram tajā laikā līdzās būdama<br />
(mājās viņiem mazi bērni, viņai mācības,<br />
utt.), ir viņa enkurs, kaut arī viņam pašam<br />
turpat vai nenovaldāma vēlme vismaz uz laiku<br />
aizspurgt – un vienmēr atgriezties.<br />
* * *<br />
Ja man <strong>Gunars</strong> būtu jāglezno, laikam gleznotu<br />
kuplu, kuplu viegli mēļas krāsas ceriņu<br />
pušķi – tieši tāds mani reiz sagaidīja kaut<br />
kad 60. gadu sākumā, atverot dzīvokļa durvis,<br />
atsaucoties negaidītam zvanījumam otrpus.<br />
Viss durvju atvērums – vieni ceriņi (izrādījās,<br />
no Saliņu dārza)! Aiz tiem divas smaidīgas,<br />
it kā kautrīgas un palaidnīgas reizē,<br />
sejas – <strong>Gunars</strong> un dzejnieks Linards Tauns.<br />
Šis apciemojums nebija „pieteikts” (laikam<br />
jau spontāna ideja) un drīz vien noveda pie<br />
pārpratuma, vīram negaidīti atgriežoties<br />
dzīvoklī pēc kaut kā piemirsta un mūsu brīnumjauko<br />
nevainīgo ciemošanos skatot pavisam<br />
citām acīm…<br />
* * *<br />
60. gadu sākumā mūsu meitiņai Ritai Laimai<br />
kristības. <strong>Gunars</strong> krusttēvs. Karsta un neganti<br />
sutīga diena. Pa visu augumu sviedru lāsītes.<br />
Pie altāra kristāmais meitēniņš (tad jau<br />
pāri par gadiņu) vareni brēc, spārdās pretī,<br />
<strong>Gunars</strong>, sasvīdušajās rokās viņu, nosvīdušu,<br />
noturēt raudzīdams, visu laiku tā dīvaini kustas,<br />
grozās, gorās, lokās. Vēlāk viņš vairākkārt<br />
ar garšu stāstīja: jā, kas tā gan bijusi par<br />
lielisku deju ar zivi!<br />
* * *<br />
Piedzīvoju „satumsušu” Gunaru. Vienā no<br />
šīm reizēm viņš manu un citu acu priekšā<br />
(bijām vairāki pēc kāda latviešu sarīkojuma<br />
iegriezušies kādā Manhatanas krodziņā) saplēš<br />
druskās manu rakstniekam jūrasbraucējam<br />
Eglonam Spēkam rakstīto vēstuli, saskatīdams<br />
tajā pārāk daudz sirsnības no manas<br />
puses. Spēks nesen bija ciemojies ASV un iepazināmies<br />
pie Saliņiem. Man nebija Spēka<br />
adreses, <strong>Gunars</strong> bija teicies vēstuli pārsūtīt.<br />
Otra reize: kopā ar Gunaru esam bijuši kādā<br />
latviešu koncertā (nevaru atcerēties, kāpēc<br />
līdzbraucējos nebija ne Jautrīte, ne mans<br />
vīrs). Pēc tā <strong>Gunars</strong> vedina vēl iegriezties pie<br />
gleznotāja Sigurda Vīdzirkstes, kam piekrītu.<br />
Sigurds par apciemojumu priecīgs. Stāsta<br />
par savām gleznām, klausāmies interesantas,<br />
īpatnējas mūzikas ierakstus Sigurda<br />
paša saliktā skaņulentē. Kad <strong>Gunars</strong> skubina<br />
doties mājup, es vēl vilcinos, tik tīkami te.<br />
Negribīgi ceļos kājās, <strong>Gunars</strong> pasniedz man<br />
mēteli, jau sāk palīdzēt to vilkt mugurā, es<br />
vēl: Ai, kā negribas iet projām! Tai pašā mirklī<br />
<strong>Gunars</strong> „ne savā ģīmī” norauj man mēteli,<br />
nomet uz vāļas: Nu, tad paliec ar’! un dodas<br />
uz durvīm. Kaut kā Sigurds viņu nomierināja,<br />
bet mājās braucienā, atceros, visu ceļu ar<br />
Gunaru nepārmijām ne vārda.<br />
* * *<br />
Man, iespējams, varētu vaicāt: Nu, un kā<br />
tad bija tai Elles ķēķī Jūs taču esat ķēķiniece!<br />
Un man jāatzīstas, ka tur, tajā jau par<br />
leģendāru kļuvušajā vietā, esmu bijusi tikai<br />
vienu vien reizi, kaut kad 60. gadu sākumā.<br />
Man mājās bija „bērnu prieki,” bohēmiskām<br />
izpriecām ne laika, ne īstas vēlmes.<br />
Man un vīram braucienam uz kādu latviešu<br />
kultūras sarīkojumu Ņujorkā pievienojās<br />
arī <strong>Gunars</strong>. Pēc sarīkojuma <strong>Gunars</strong> ierosināja<br />
piekāpt pie Linarda Elles ķēķī, kam piekritām.<br />
Kamēr mans vīrs meklējās pēc vietas<br />
spēkratu novietošanai, <strong>Gunars</strong> nu ierosināja<br />
jau sākt kāpienu uz Linarda dzīvokli 5. stāvā.<br />
Pārpratuma dēļ mans vīrs nekad neparādījās,<br />
un, Gunaram izmisīgi, bet nesekmīgi<br />
mēģinot sarunāt kādu paziņu aizdot viņam<br />
savu braucamo, pēc pāris stundu paciemošanās<br />
pie Linarda (prātā diemžēl palikušas tikai<br />
abu dzejdaru cilātās glāzītes, bet neviena<br />
saruna) dabūjām nesties uz netālo Port<br />
Authority autobusu staciju, lai noķertu tā vakara<br />
pēdējo autobusu atpakaļ uz Ņūdžersiju.<br />
Bet <strong>Gunars</strong> par šo gājienu, kā drīz uzzināju,<br />
bija uzrakstījis skaisto dzejoli „Ielās bij vētra”.<br />
Atraušanās no īstenības.<br />
* * *<br />
1963. gada vasarā biju mūsu trešās atvasītes<br />
gaidībās, dēlēns Arvils bija dalībnieks<br />
9
Change language