You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
mas tētis) bija gleznotājs. Arī pēc izsūtījuma, atgriezies<br />
mājās, kaut daļēji paralizēts, viņš gleznoja. Viņa<br />
māksla ir tāda riktīga, latviskā 30. gadu glezniecība.<br />
Es viņu neatceros, jo viņš nomira, kad man bija tikai<br />
divi gadiņi. Šogad viņam apritētu 100 gadi. Mana<br />
māsa ir izdarījusi milzīgu darbu, vācot materiālus par<br />
viņu un viņa laikabiedriem – māksliniekiem. Septembrī<br />
būs liela izstāde Tukuma vēstures un mākslas muzejā.<br />
Tajā būs arī mans darbs. Arī manu māsu darbi<br />
– kā pierādījums par vectētiņa iesāktā ceļa turpinājumu.<br />
Vecmāmiņas otrais vīrs, gleznotājs Arvīds Galeviuss,<br />
strādāja kā grāmatu ilustrators. Viņu gan es<br />
atceros. Viņš bija milzīga auguma, muskuļains, izskatīgs<br />
vīrietis, kurš ļoti mīļi izturējās pret mums. Reizēm<br />
rādīju viņam, ko esmu uzzīmējusi. Atceros vienu reizi,<br />
kad viņš bija dusmīgs par manis uzzīmētajiem karavīriem,<br />
kuriem bija ļoti šļaugani pleciņi – tādi vīriešiem<br />
nevarot būt. Pēc tās reizes sāku vairāk pievērst uzmanību<br />
cilvēku anatomijai.<br />
SML: Vai ir arī citi mākslinieki tavā ģimenē<br />
LT: Es nezinu vai talants iedzimst, vai tas nāk ar dzīves<br />
pieredzi un apstākļiem, kādos mēs nonākam. Mājās<br />
vienmēr apkārt bija māksla. Es kādreiz dzīvoju dzīvokļu<br />
mājas piektajā stāvā uz paša stūra pie Vecās<br />
Ģertrūdes baznīcas. Skats no visiem dzīvokļa logiem<br />
bija fantastisks. Tur bija parkets, uz griestiem ciļņi ar<br />
skatiem no grieķu teikām, katrā istabā bija savādāka<br />
flīžu krāsns. Mans tēvs mīlēja antīkas mēbeles un<br />
lietas. Mums vienmēr ir bijis daudz grāmatu, ko lasīt<br />
un skatīties. Tas jau viss iespaido. Ģimenē esam trīs<br />
māsas, visas mākslinieces. Vecākā – Ingemāra Treija<br />
ir gleznotāja, jaunākā – Juta Treija – tekstilmāksliniece.<br />
Brālis nolēma neiet pa šo taciņu. Viņš strādā<br />
ļoti praktisku un lietišķu darbu – ir būvdarbu vadītājs.<br />
Nezinu kā vecāki varēja mūsu radošās izdarības<br />
un emocijas izturēt, bet viņi to godam izdarīja. Viņi<br />
vienmēr būs tie, kas mani sapratīs un pieņems, tāpēc<br />
nav nekas labāks kā atgriezties pie mammas un<br />
tēta mājās.<br />
SML: Mūzikas grupai „The Black Crows” šogad iznāca<br />
dziesma „Houston Don’t Dream About Me”, kurā<br />
viņi dzied: “...es nesapņoju par Hjūstonu un Hjūstona<br />
nesapņo par mani.” ASV tu jau dzīvo 13. gadu<br />
kopā ar savu vīru, ķīmijas profesoru Olafu Dauguli.<br />
Kurās pilsētās esat dzīvojuši un kāda ir vide, kurā jūs<br />
pašreiz dzīvojat Hjūstonā, Teksasā<br />
LT: Olafs sāka studēt Madisonā, Viskonsinā. Tad mēs<br />
pārbraucām uz Ziemeļkarolīnu, „Chapel Hill”, tagad<br />
− Hjūstonā. Hjūstonā ir neliela grupiņa latviešu, ar kuriem<br />
satiekos. Pati Hjūstona ir jauna, plaša pilsēta ar<br />
saviem plusiem un mīnusiem. Vienīgais, kas mani nomāc,<br />
ir neciešamais karstums vasarās.<br />
SML: Kā tavu nodarbošanos ar mākslu (ieskaitot lielāku<br />
darbu gatavošanu dārzā) uztver jūsu Hjūstonas<br />
amerikāņu kaimiņi<br />
LT: Runājot par kaimiņiem, domāju, ka viņi nemaz<br />
neatceras, ka esmu māksliniece, un pagaidām nav<br />
teikuši neko par manām radošajām izdarībām dārzā.<br />
Mēs esam diezgan noslēgti, kā jau Latvijas latvieši,<br />
un ar kaimiņiem uzturam pieklājīgas, bet rezervētas<br />
attiecības.<br />
SML: Kopā ar Gunāru Stumbri un Lilitu Spuri tev<br />
2001. gadā Klīvlandē bija izstāde „Trīs zem viena<br />
jumta”. Šovasar vienā no tikai pāris tavām brīvajām<br />
dienām no intensīvā darba Garezera Vasaras vidusskolā<br />
tu aizbrauci ciemos pie Gunāra atraitnes Maijas<br />
Stumbres Viskonsinā. Kā jūs iepazināties<br />
LT: Iepazinos ar Maiju un Gunāru Stumbriem 90.<br />
gadu vidū. Man viņi un arī Lilita un Ričs Spuri ir bijuši<br />
kā vistuvākie cilvēki šeit Amerikā. Ar Gunāru mūs vienoja<br />
arī glezniecība, nerunājot nemaz par paša Gunāra<br />
harizmātisko personību, un Maija ir tik pozitīvi<br />
uzlādēts cilvēks, ka ir ļoti veselīgi atrasties viņas tuvumā.<br />
Domāju, ka lielo saprašanu par dzīvi man deva<br />
tieši Gunārs. Es sapratu, ka nav ko mocīties ar kaut<br />
kā oriģināla izdomāšanu mākslā. Ir jāglezno un jāzīmē<br />
sev pašam par prieku un, galvenais, neizliekoties<br />
par to, kas tu neesi. Iebraucot Stumbru mājas pagalmā,<br />
mani vēl aizvien pārņem miera, nosvērtības<br />
un siltuma sajūta, kaut Gunārs jau veselu gadu nav<br />
mūsu vidū.<br />
SML: Tik bieži dzirdu no tevis: „Jā, varu!” Tu esi ilustrējusi<br />
daždažādu tematiku grāmatas, radījusi zīmolus,<br />
gleznojusi portretus, veidojusi monumentālas<br />
un savdabīgas dekorācijas teātriem, bijusi skolotāja<br />
Garezera vasaras programmās un lektore 2x2 un<br />
3x3 nometnēs, palīdzējusi ar latviešu mākslas darbu<br />
identificēšanu un inventarizāciju, iekārtojusi un fiziski<br />
kārusi mākslas darbus pie sienām neskaitāmās izstādēs.<br />
Kāds ir kopsaucējs tavai profesionālai dzīvei<br />
LT: Esot Amerikā, man ir bijusi iespēja strādāt visdažādākās<br />
mākslas jomās, ko es droši vien neizmēģinātu<br />
Latvijā. Tā pirmā uzdrīkstēšanās ir visgrūtākā. Tomēr<br />
visilgāk esmu strādājusi par mākslas skolotāju.<br />
Iesāku to darīt jau 16 gadu vecumā, kad vēl mācījos<br />
Rozentāla Mākslas vidusskolā. Pēc skolas braucu<br />
uz Olaini, lai mācītu bērnus zīmēšanas pulciņā. Mācot<br />
jauniešus šeit, vislabāk man patīk projekti ar noteiktu<br />
ievirzi, kur var redzēt cik daudzveidīgi un savādāk<br />
mēs katrs redzam un uztveram lietas sev apkārt.<br />
Domāju, ka galvenais jau ir, lai ieinteresētu bērnus<br />
un skolēnus mākslā vispār. Jāatrod kompromisa ceļš<br />
starp konceptuālās un akadēmiskās mākslas mācīšanu.<br />
Ir jādod pamatzināšanas par tehnikām, kompozīciju,<br />
anatomiju utt., bet arī jāmāca brīvi domāt un<br />
izteikties ar savu mākslu. Man sagādā baudu mācīt<br />
mākslu bērniem un pieaugušiem un sajust, ka viņiem<br />
tiešām patīk, ko ir paveikuši.<br />
SML: Pēdējos gados tavai dzīvei nākuši klāt ļoti laikietilpīgi<br />
amati latviešu sabiedriskā darbā ASV: JG<br />
mākslas nodaļas redaktore, Amerikas latviešu mākslinieku<br />
apvienības (ALMA) sekretāre un priekšnieka<br />
vietniece, bet no 2010. gada rudens šīs plašās mākslas<br />
organizācijas priekšnieces amats. Kā tu nolēmi,<br />
ka tavā jau tik pilnajā dzīvē gribi uzņemties šīs jaunās<br />
atbildības<br />
LT: Jaunās atbildības nāk pašas un man atliek izlemt<br />
– jā vai nē. Bez tam es neuzņemtos, ja ar mani kopā<br />
nestrādātu tādi cilvēki kā Rolfs Ekmanis, Ingrīda Bulmane,<br />
Uģis Nīgals, tu un citi. Godīgi sakot, man ir<br />
bail no tādas atbildības, bet vairs jau nav daudz laika<br />
palicis baidīties no atbildībām un izmaiņām dzīvē.<br />
2010. gada augustā.<br />
56
Change language