Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
sarakstīta pāri par 200 rindu gara recenzija,<br />
(to man atsūtīja). Gānās briesmīgā modē,<br />
raksta par visu ko, tikai ne – literatūru! Tāds<br />
L. Purs forši 7 , un citā vēstulē piebilst: Ērmoti<br />
lasīt tik totālu un neatlaidīgu sagrozīšanu,<br />
citātu tīšu aplamu pielietošanu, zākāšanos.<br />
Cilvēks tak pūlās vaiga sviedros 8 . Šajā vēstulē<br />
Anšlavs Eglītis precīzi raksturo metodes,<br />
ar kurām strādāja Latvijas kritiķi, izvērtējot<br />
trimdas rakstniecību – gan no konteksta izņemtu<br />
citātu interpretācija, gan apmelošana<br />
un nozākāšana.<br />
Šodien ir iespēja izlasīt Laimoņa Pura versiju<br />
par raksta tapšanu un motivāciju pirms<br />
gandrīz 50 gadiem. Kā atminas Purs, tolaik<br />
viņam radās nepatikšanas ar romānu Apsūdzēto<br />
sols, kas 50. gadu beigās pēc vairākkārtējas<br />
cenzūras tika publicēts žurnālā Karogs<br />
un asi kritizēts laikrakstā Literatūra un<br />
Māksla (1958.5.IV), bet no 1960. līdz 1962.<br />
gadam publicēts turpinājumos ASV žurnālā<br />
Tilts. Redakcijas komentārā 1960. gada Nr.<br />
38./39. teikts: Laimoņa Pura romāns ļoti labi<br />
raksturo dzīves apstākļus dzimtenē, it sevišķi<br />
spilgti tas parāda jaunatnes audzināšanas<br />
problēmas, kādēļ daļu no šī darba publicējam<br />
„Tiltā”. Iespiestais publicēts bez saīsinājumiem,<br />
bet redakcija dara lasītājus uzmanīgus,<br />
ka tā nav visos jautājumos vienos ieskatos<br />
ar autora izteiktām domām 9 . Savukārt<br />
ASV iznākošajā laikrakstā Laiks literatūrkritiķis<br />
Jānis Grīns publicēja rakstu „Kas tie tādi<br />
apsūdzētie“ ar apakšvirsrakstu „Jāņa Grīna<br />
raksts par Rīgas romānu, kas apsūdz komūnisma<br />
režīmu”. Ievadā Grīns uzsver, ka šim<br />
romānam uzmanību pievērsis ne jau tā aprobežotās<br />
mākslinieciskās vērtības dēļ, bet<br />
tāpēc, ka autors tagadējos Rīgas rakstniekos<br />
ir izņēmums – kā baltais zvirbulis: – viņš tēlo<br />
īstenību ne kā famozie „sociālistiskie reālisti”,<br />
bet kā kritiskā reālisma pārstāvis. Laimonis<br />
Purs atsedz un graiza šausmīgo korupciju,<br />
jaunatnes paklīšanu un skolas un vecāku<br />
nevarību. (..) pirmais to uzdrošinājies<br />
– parādīt zagļus un korumpantus kā tipisku<br />
masu parādību. Ar to viņš apsūdz arī pašu<br />
komūnistisko sistēmu. 10 Raksta nobeigumā<br />
Jānis Grīns aicina rietumos dzīvojošos palūgt<br />
Latvijas draugiem, lai viņiem paciņās atsūta<br />
šo romānu. Šādu slavinājumu Rietumos Laimonis<br />
Purs nosauc par lielu nelaimi Padomju<br />
Latvijā dzīvojošam rakstniekam. Rakstnieks<br />
7. Anšlava Eglīša vēstule Jānim Veselim. RTMM J.Ves<br />
603016<br />
8. Anšlava Eglīša vēstule Jānim Veselim. RTMM J.Ves<br />
603018<br />
9. Tilts 1960, 38./39:78.<br />
10. Jānis Grīns. „Kas tie tādi apsūdzētie” Laiks Nr.57<br />
(1959.18.VII):3.<br />
taisnojas, ka, piemēram, Dagnija Zigmonte<br />
vērsusies pret šiem slavinājumiem Maskavas<br />
izdotajā laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta,<br />
savukārt viņš izvēlējies pieklusināt rietumniekus<br />
ar apvainojošu, feļetonisku, ironisku<br />
publikāciju par Anšlavu Eglīti un nelegāli Laimoņa<br />
Pura rokās nokļuvušo romānu Misters<br />
Sorrijs (Anšlava brālis Vidvuds to nav spējis<br />
piedot Puram) un stāstu „Hello, Džon!“ 11 .<br />
Šī Laimoņa Pura šodienas liecība paplašina<br />
skatījumu uz konkrēto precedentu, tāpat uz<br />
visu saskarsmes ainu kopumā, kur kāds ir<br />
upura lomā, bet jau nākamajā brīdī ir gatavs<br />
par sevi pastāvēt, apvainot, ironizēt, lai sev<br />
un sabiedrībai attaisnotos.<br />
1967. gadā izdevniecība „Liesma“ laiž klajā<br />
Andreja Upīša grāmatu Bezsaules noriets latviešu<br />
buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā.<br />
Par literāru vai literatūrkritisku šo darbu<br />
nav iespējams dēvēt, jo sacerējuma pamatā<br />
ir familiāra valoda, parupjš publicistisks stils,<br />
nesavaldīgas emocijas, apvainojumi un lojalitātes<br />
trūkums pret kolēģiem trimdā, kaut<br />
Upīts ievadā nosolījies pēc iespējas vienkārši<br />
un gaiši notēlot bēdīgās norises gaitu jauki 12 .<br />
Atsaucoties uz Arvīda Griguļa romānu Kad<br />
lietus un vēji sitas logā, kas, viņaprāt, ievērības<br />
cienīgs ar bagātīgākiem faktu, notikumu,<br />
autentisku protokolu un dzīvu cilvēku<br />
stāstījumu materiāliem saturā. (..) Arī tas ļoti<br />
noder, lasot tieši par emigrantu literatūru un<br />
to šķiru, kas to tādu izaudzēja 13 . Taču Grigulis<br />
literatūru trimdā, Zviedrijā piemin tikai<br />
garāmejot, galvenokārt tikai dažus literātus.<br />
Savukārt Andrejs Upīts savu, „latvju padomju<br />
kritiķa un vēsturnieka“, uzdevumu saredz<br />
kā vairākpakāpju darbu: 1) apvaldīt dabisko<br />
sašutumu un īgnumu pret to spalvasbrāļu<br />
formāciju, kas tik dziļi un nepiedodami apkauno<br />
latvisku vārdu mākslu, mēģinādami<br />
neglīti aptraipīt savu pamesto dzimteni un<br />
sejā iespļaut savai mātei – tautai 14 ; 2) ar reālistiskas<br />
izziņas līdzekļiem parādīt, ka garā<br />
pavāju spalvas grafomānu pulkam trimdā<br />
ir vēsturiski cēloņi; 3) parādīt, ka emigrantu<br />
spalvas kalpiņu pulks ir vairāk nožēlojams,<br />
nekā ienīstams, kam cēloņi meklējami jau šo<br />
rakstnieku kalpošanā pirmskara buržuāzijai.<br />
Tad seko Upīša retorisks jautājums, kas atspoguļo<br />
gan autora domāšanu, gan izteiksmi,<br />
neizvēlīgo leksiku, gan šī apcerējuma pamatproblēmu:<br />
Vai tad brīnums, ka aizbēgušais,<br />
divkārt atrofējies deģenerātu slānis savās<br />
netīrās rokās sakrampētu patura paša<br />
11. Laimonis Purs. Aizejot atskaties. Rīga 2006:232.<br />
12. Turpat: 10.<br />
13. Andrejs Upīts. Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai<br />
un tās literatūrai emigrācijā. Rīga: Liesma, 1967:9.<br />
14. Turpat.<br />
26
Change language