You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
kādu gabaliņu laikmeta, gan tiem, kas tikai<br />
nesen izdzirdējuši, ka tāds Kurts Fridrihsons<br />
ir bijis, dzīvojis, gleznojis, iekārtojis Vēstures<br />
un kuģniecības muzeju, jokojis un ļāvies<br />
sarunām.<br />
Varbūt mūsu domu dinamiskums vai uztveres<br />
ietilpība arī sniegs tīkamu izbrīnu (citam<br />
par citu un sevi) kādā brīdī, kā Fridrihsonam,<br />
kad viņš runā (266), cik noprotams, vienlīdz<br />
par dižgariem un ģēnijiem, un lēģera biedriem:<br />
Viņu darbi nebija lielāki par viņiem pašiem.<br />
Visi gari pārsteidza. Es saņēmu bezgala<br />
daudz. Ir gandrīz jābrīnās – kur es to visu<br />
varēju likt. Bet, izrādās, dvēselei ir bezizmēra<br />
lielums (1991.I). Iepriekš tajā pašā dienasgrāmatas<br />
lapā viņš teic: Kuriozā un drošā<br />
domāšana. (..) Robežu nav. Brīnumi ir ikdienas<br />
barība. Vēl – arī pārējais ir gandrīz tikai<br />
dāvanas.<br />
Kurts Fridrihsons, mākslinieks<br />
un domātājs, izdzīvojis<br />
garu un, protams, sarežģītu<br />
(1911-1991) laiku; apkopotā<br />
sarakstes daļa vēsta<br />
tieši par smagāko no dzīves<br />
posmiem: no 1951. līdz<br />
1956. gadam. Šo laiku Kurts<br />
pavadīja vairākās gulaga<br />
nometnēs – gleznojot, rakstot,<br />
domājot un cerot, ka<br />
piespriestais sods – ceturtdaļgadsimts<br />
par Dzimtenes<br />
nodevību būs panesams. Tādēļ<br />
arī Kurta rakstīto nešķiet<br />
būtiski vērtēt literārās kategorijās,<br />
lai arī tas nenākas<br />
grūti: vēstules un piezīmes<br />
raksturo izkopts stils, viņa<br />
valodiskās gammas ir tikpat<br />
smalkām pārejām bagātas<br />
kā, sacīsim, viņa akvareļi.<br />
Grāmatas Mala. Tā rakstīja<br />
Fridrihsons cilvēciskais un Kurts Fridrihsons<br />
reizē arī mākslinieciskais uzdevums<br />
ir apliecinājums, ka<br />
ar aizrautību, domu gaitas pieskatīšanu un<br />
nemitīgu sevis nodarbināšanu mākslā ir iespējams<br />
dzīvot pat šķietami neiespējamos<br />
apstākļos. Otra lieta, ko grāmata apliecina<br />
tiem, kam būtu gadījies to aizmirst: gleznotājam<br />
valoda un vārdu savietojumu iedarbība<br />
var būt tikpat svarīga kā rakstniekam.<br />
Fridrihsona izsmalcinātos, negaidītām pauzēm<br />
un klusumiem, un saprotamiem pārspīlējumiem<br />
bagātos tekstus lasot, nevilšus gribas<br />
meklēt līdziniekus starp pašlaik aktīvajiem<br />
māksliniekiem. Kuri būtu tie, kas spēj<br />
savienot vārdos izsakāmo domu ar tikai vizuāliem<br />
paņēmieniem izsakāmo Protams,<br />
Foto: Leonīds Tugaļevs<br />
pirms sākt skaitīt „līdziniekus”, var arī pagūt<br />
attapties, ka tā ir tikai vēl viena noburšanas<br />
forma, tāda kā grāmatas hipnoze: meklēt<br />
sasaukšanās, izvēlēties atskaites punktus<br />
lielu mākslas radītāju starpā. Kāds sarunu<br />
biedrs man sacīja: jā, tā grāmata ir aizraujoša.<br />
Ja nonāk Fridrihsona noskaņā.<br />
Grāmatu kā kopumu vērtējot, vienīgās iespējamās<br />
iebildes būtu teju „kā būtu, ja<br />
būtu” līmenī; tātad, ne ētiski, ne nepieciešami.<br />
Piemēram, būtu Kurta Fridrihsona sievas<br />
Zentas vēstuļu vairāk (grāmatā ir lasāmas tikai<br />
dažas) – būtu pilnīgāka aina, būtu teju –<br />
romāns. Taču romāns nav iecerēts, tā ir patiesa<br />
saruna ar saviem izrāvumiem un pārplūdiem.<br />
Būtu vairāk atmiņu par Kurtu arīdzan<br />
no citiem māksliniekiem, tuvajiem cilvēkiem<br />
– būtu piemiņas krājums. Bet piemiņas<br />
krājums nav iecerēts. Būtu vairāk Gundegas<br />
Repšes komentāru – būtu Gundegas<br />
Repšes grāmata; taču autore<br />
šajā darbā ir ļoti taktisks<br />
draugs ( - ja var tā sacīt...).<br />
Gundegas Repšes ievads atklāj<br />
ne tikai pašas autores,<br />
bet arī Andreja Johansona<br />
atmiņas par Kurtu, viņu<br />
sarunām, tikšanās reizēm<br />
– un te nu lasītājam ļauts<br />
„piedalīties draudzībā”, cik<br />
tas šādi iespējams, jo apraksti<br />
nav sausnēji vai atstāstoši<br />
– redzams, ka šie ļaudis<br />
ir ļoti dzīvīgi apmainījušies<br />
domām, iespaidiem un<br />
mākslas jaunumiem, vērtējuši<br />
viens otru. Interesanti ir<br />
Johansona minētie sīkumi:<br />
piemēram, vārda „bezgala”<br />
biežais lietojums Kurta ikdienas<br />
valodā un tas, ka šī<br />
valoda nereti cilvēkiem šķitusi<br />
īpatna, it kā traucējoša<br />
tālaika videi negaidītajā<br />
„saldumā” un mājienu daudzumā.<br />
Vai arī – ka cilvēkus mulsinājis tas,<br />
kā Kurts smaida (Dalailamas smaids vēl tobrīd<br />
nebija Latvijā pazīstams). No Johansona<br />
puses nākuši arī daži paskaidrojoši vārdi<br />
par Kurta Fridrihsona sākotnējo mazpazīstamību<br />
Latvijas mākslas apritē – viņš bija piedzimis<br />
gana vēlu, lai īsti neiekļautos pirmskara<br />
mākslinieku apvienībās, un pēc striktas<br />
gribas nepiedalītos arīdzan nekādā mākslinieku<br />
bohēmā; viņš tikai mācījās, kamēr citi<br />
jau šķita nobrieduši, un pirmo izstādi piedzīvoja<br />
1943. gadā. Tas, ka Gundega Repše<br />
apjautājusies Johansonam par Kurtu, lasītājus<br />
nudien var priecēt un iezīmēt kontekstu<br />
22
Change language