Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Tekstos Kurts skicē cilvēku attieksmes un attiecības,<br />
savus meklējumus, spēlējas ar valodu<br />
un spriež par tās dabu. Brīžam piezīmes<br />
atgādina Imanta Ziedoņa epifānijas; nav<br />
brīnums, ka dzejnieka un mākslinieka kopīgi<br />
tapušās Pasāžas, mazā grāmatiņa ar flomāsteru<br />
ilustrācijām un Ziedoņa parakstiem<br />
bildēm ir aizvien mūsdienīgs mākslas darbs.<br />
(Šis kopdarbs liek ne tikai izbalot, bet kļūt<br />
neredzamiem daža pašlaik „rakstošā un ilustrējošā”<br />
mākslinieka – Māra Subača, piemēram<br />
– darbiem, kas dabū veselu lērumu telpas<br />
un ir pieejams skatītājiem.) Milzīga daļa<br />
Kurta Fridrihsona darbu, cik noprotams, atrodas<br />
privātkolekcijās un Latvijas Okupācijas<br />
muzeja krājumos; daudzi no lēģera darbiem<br />
atrodas mājas albumos, pie sienassegām un<br />
blakus ikonām tajās tālajās vietās, no kurām<br />
nāca Kurta Fridrihsona ieslodzījuma biedri.<br />
Kādā piezīmē Kurts nenosauktiem kritiķiem<br />
vaicā, vai tiem nav ienācis prātā, ka viņi nemaz<br />
neprot lasīt. Šķietami: 20. gs. literatūrkritikas<br />
nemitīgi aktuālais jautājums, uz ko<br />
izvērstu atbilžu ir vairāk nekā iespēju atbildēt<br />
patiesi. Ja pie šīs domas pakavējas – tas<br />
izskan kā jautājums visiem. Kāds cits mans<br />
sarunu biedrs nesen trāpīgi atzīmēja, ka cilvēki,<br />
kas, piemēram, neprot dziedāt, to visbiežāk<br />
apzinās un nedzied, taču cilvēki, kuri<br />
neprot lasīt grāmatu, uzskata, ka skolā gūtā<br />
lasītprasme tomēr ir vērtība pati par sevi,<br />
un turpina izteikt vērtējumus, neko patiesi<br />
„neizlasot”.<br />
Vēlreiz nākas lietot šķietami izvairīgo paskaidrojumu:<br />
ka atšķirībā no daiļliteratūras,<br />
par ko spriežot, „devumu personīgi lasītājam”<br />
izcelt vairumā gadījumu būtu naivi,<br />
vēstules un dienasgrāmatas tā aplūkot ir<br />
ne tikai iespējams, bet pat vajadzīgi; vēstulēm<br />
ir piedodama gan viegla moralizēšana,<br />
gan intonatīvas svārstības, galvenais, lai tās<br />
iemiesotu rakstītāju un runātu ar lasītāju un<br />
atstātu līdzpārdzīvojuma pēdas. Pretējā gadījumā<br />
tās tiešām būtu „tikai” vēstules, ko<br />
vairs negribas glabāt, bet nevar izsviest, vai<br />
vēstules, kas publiskotas ziņkāres apmierināšanai.<br />
Šīs versijas sakarā piebildīšu grāmatas<br />
sakārtotājas ievadam – nez, vai šis būtu vienīgais<br />
dzeltenās preses triumfa laikmets (5),<br />
kurā gandrīz necienīgi šķiet izdot tik personīgus<br />
vēstījumus. Tikpat dzeltens un sīkziņām<br />
pārpilns, manuprāt, bija arī starpkaru<br />
periods. Baumu un leģendu laiks. Arī naktīs<br />
tās tev būs vajadzīgas. Partneri bieži vien ir<br />
nožēlojami, un tu sāc apzeltīt jaunus nedievus<br />
un blēžus – raksta Fridrihsons - un tas<br />
jau ir šobrīd par tik spārnotu uzlūkotā 1990.<br />
gadā (254).<br />
Grāmatu lasot, ieminējos par to dažiem cilvēkiem;<br />
šis jau būs trešais, kuru te, rakstā sadaļā<br />
„Recenzijas” pieminu, pašai brīnoties.<br />
Trešais, tātad, zināja stāstīt, kā Kurts, mājās<br />
pēc infarkta gulēdams pie atvērta loga, nav<br />
varējis atsaukties Ojāram Vācietim, kurš, kā<br />
ierasts, pagalmā zem atvērta loga saucis un<br />
ūjinājis. Saruna tikpat īsta kā - nenotikusi;<br />
pēdējā reize, kad Ojārs Vācietis stāvējis zem<br />
Fridrihsona loga, ir palikusi cilvēku prātos,<br />
lai arī tie nemaz nav bijuši klāt, nav pazinuši,<br />
nav zinājuši. Tāda klātbūtne ir tikai tīši darinātām<br />
leģendām vai patiesi tālu strāvojošiem<br />
cilvēkiem.<br />
Vai piemēram, vienudien, pirms gadiem desmit,<br />
stāvot pieturā pie trolejbusu depo Jelgavas<br />
ielā, dzirdēju dialogu, ko laikam izraisīja<br />
mana plenēra krāsu kaste, ko tolaik nācās<br />
staipīt līdzi. Divi vecāki vīri, acīmredzami<br />
depo darbinieki, sāka sarunu par māksliniekiem:<br />
esot tomēr tik interesanti cilvēki, un<br />
re, še pat, esot bijis tāds Kurts nu, gleznotājs,<br />
daiļkrāsotājs. Viņam bijušas lielas izstādes<br />
kādos muzejos, bet te, pie depo, viņš to<br />
bērzu rindu esot visu sastādījis, paskat, kādi<br />
izauguši. Skatoties uz bērziem, kas piesedz<br />
trolejbusu purnus un pie viena katru vakaru<br />
met slaidas ēnas pāri Jelgavas ielai, nodomāju,<br />
ka neticami, bet laikam gan viņi runāja<br />
par Fridrihsonu. Ja viņam būtu māk slinieka<br />
biogrāfs, tas varbūt arī iebilstu, bet es ne tobrīd<br />
pieturā, ne šobrīd, neiedomājos citu latviešu<br />
pēckara gleznotāju, kurš būtu varējis<br />
pagalmos ļaudīm malku zāģēt un pie depo<br />
bērzus iestādīt, un tomēr nekad nedomāt<br />
vienkāršā cilvēka vai mazā cilvēka kategorijās<br />
ne par sevi, ne par citiem; nekad neatmest<br />
savus jautājumus un veidot skaistas un<br />
smalkas atbildes (pat uz pavisam mazām un<br />
parastām lietām).<br />
Nieki. Mazas ciprešu kaprīzes. Atslodzes brīži<br />
– kopā ar dzintariem, smiltīm un mākoņiem.<br />
Aizrautību „zilās” stundas, vienmēr<br />
Šopēna noktirnes, Ravela dīvainais „Bolero”,<br />
arhitekta (spāņu brīnuma) Gaudi akmens<br />
ziedi, realizētie sapņi, sarunas ar pianistu<br />
Rih teru, pasteļi un stiprās rokas. Viss tevi<br />
saista ar kādu neatkārtojamu dvēseles smaržu.<br />
Reiz Indijas sūtnis man uzdāvināja metāla<br />
trauku kvēpināšanas ceremonijai. Arī dvēseles<br />
vajadzībām. – Kurts Fridrihsons, 1991.<br />
gads, Mala, 269. lappuse. o<br />
Ar autores atļauju raksts pārņemts no literatūras un<br />
filozofijas portāla ¼ satori <br />
24
Change language