Jēkabs Jumiķis (1935-1992) Viens no solīdākajiem <strong>Kuldīga</strong>s vīriešiem. Ješka, vai mazais pulksteņvīriņš, kā to bija iesaukuši bērni. Uz ielas vairs nerādās, bet draugi pulksteņus nes labot tikai viņam. Jā, senāk jau varēja iztikt bez palielināmā stikla. Ja ticētu tam minhauzeniskajam stāstam par paštaisītu koka pulksteni, kas zin, varbūt kādā šķūnī vēl mētājas zobrati. (1990. gada uzņēmums). 54
INTERVIJA LINDA TREIJA ATBILD SARMAI MUIŽNIECEI-LIEPIŅAI Linda Treija. Gleznotāja. Ilustratore. Monumentālās glezniecības speciāliste. Skolotāja. Jaunās Gaitas mākslas nodaļas vadītāja. Īpatnēja faktūra ir prominenta Lindas gleznās un lielajās mākslas instalācijās. Viņa raksta (JG 256), ka to panāk, lietojot visdažādākos materiālus: kolāžu, audumus, pastas. Ap instalāciju Slieksnis 2009. gada pavasarī Latvijas vēstniecības telpās Vašingtonā DC skatītāji varēja saost dūmus, jo milzīgās papīra strēmeles bija ne tikai apstrādātas ar dažādiem dabīgiem augiem un sulām, bet arī dedzinātas. Gadu vēlāk, pirms 2010. gada aprīlī atklāja izstādi Filadelfijas Brīvo Latvju Biedrībā, Treija meklēja biedrības skapjos (ar atļauju!) un aiz skatuves pamestas, bet lietojamas avīzes, ar ko apsegt sienu aiz lielākas gleznas, lai tai dotu vēl plašāku vizuālu tilpumu. Šķiet, ka atradās kaut kādi apputējuši poļu organizācijas apkārtraksti un pat dažas vecas nodzeltējušas Dzimtenes Balsis, kas radīja uzjautrinājumu tiem, kas nākošajā dienā izstādes atklāšanā sīkāk pētīja Treijas darbus. (sml) * * * Sarma Muižniece-Liepiņa: Vai spontānums un dažādu neparastāku izejmateriālu gadīšanās „pareizā vietā un laikā” motivē tavas mākslas virzienu, vai īstenībā to izmantošana ir sīki izdomāta iepriekš Kādi ir neparastākie materiāli, ko esi izmantojusi, veidojot savus darbus Linda Treija: Drīzāk jau spontānums. Izmantoju materiālus, kas tajā brīdī ir pieejami, un tad dažreiz iznāk kas ļoti labs, ko tad pilnveidoju un atkārtoju citos darbos. Tā top sērijveida gleznas. Pēc dekorāciju veidošanas izrādei Homo Novus, kas ir par Latvijas mākslas dzīvi pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, man „uznāca” latviskā kubisma un nedaudz art deco vilnis. Tā tapa vesela izstāde Kafijas pauze (Klinklāva galerijā, Garezerā, 2007). Vašingtonas izstādei darbs tapa ilgākā laikā, un tad es varēju izmantot izdzertās rīta kafijas biezumus un novārīto biešu sulu, lai sagatavotu pamatu lielajiem papīra palagiem. Nežēlīgos daudzumos bija iekrājušās latviešu avīzes, izdevumi, un tā tapa kolāžas stila darbi izstādei Filadelfijā šogad. Neko ļoti oriģinālu neizmantoju savos darbos. Galvenokārt jau interesantums slēpjas, kādā kombinācijā tiek izmantotas tehnikas un materiāli. Man tiešām patīk zīmēt un gleznot uz visādām virsmām. programmas ieviešana. Es tajā laikā strādāju vairākās darba vietās – Ķekavas mākslas skolā par mākslas skolotāju un Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļā par mākslinieci. Tagad zināmā mērā to nožēloju, jo vajadzēja vairāk pievērsties studijām. Bija arī neiztrūkstošās pīppauzes akadēmijas garajos koridoros un biežās spontānās ballītes, kas sevišķi nepalīdzēja pie nopietnas studēšanas. Bet ar visu to – mēs katrs meklējām savu ceļu, kā izteikt sevi mākslā. Nezinu vai man tas toreiz izdevās, jo, liekas, pārāk mēģināju izdomāt, kā izteikties un, ja jau tu neesi vienkāršs un atklāts mākslā, tad tur nekas labs nevar būt. Man vēl aizvien ir tā nelaime, ka gribas, lai visiem patiktu, kas ir muļķīgi, jo vienmēr būs kāds, kam nepatiks vai nu tava māksla, vai tu pats. Akadēmija ar savu bohēmu un diezgan brīvo pieeju mācībām tomēr deva mums brīnišķīgu iespēju būt kopā ar vienreizējām personībām. Tāds bija Indulis Zariņš, Jānis Zemītis, Jāzeps Pīgoznis, Edvīns Kalnenieks un citi. Mums pat bija ieviesta tāda stunda kā Instalācijas mācība, ko pasniedza Oļegs Tilbergs. Es domāju, ka tas bija vienreizēji, kādām pārmaiņām es kopā ar akadēmiju izgāju cauri. To jau nojauš tikai vēlāk. Man vienmēr patika mākslas vēsture un jāmin, ka tik labus profesorus kā Tatjanu Kačalovu un Eduardu Kļaviņu, kas paši par sevi jau ir leģendas, būtu grūti sastapt citur. Ingrīda Burāne mani ieveda un ieinteresēja latviešu mākslas pasaulē, par ko es esmu ļoti pateicīga. SML: Ja tu rakstītu grāmatu par savu studiju laiku Latvijas Mākslas akadēmijā, kā tu grāmatu nosauktu LT: Nezinu kā nosauktu savas atmiņas par mākslas akadēmiju, varbūt Vējiem līdzi III vai Akadēmijas koridoru labirintos SML: Divi tavi vectēvi Fricis Zandbergs (1910-1972) un Arvīds Galeviuss (1920-1982) bija gleznotāji. Abi arī dzima zemkopju ģimenēs, abi cīnījušies II Pasaules karā, abi bijuši izsūtījumā (Galeviuss pat atkārtoti). Abi tagad atdusas Meža kapos, Rīgā. Vai un kā jūti, ka viņi ir ietekmējuši tavu izvēli jau no bērnības, kad mācījies Rozentāla Mākslas skolā, nepagriezt muguru savam talantam mākslā LT: Mana mīļā vecmāmiņa bija „tendēta” uz māksliniekiem. Viņas pirmais vīrs Fricis Zandbergs (mam- Treiju ģimene Tukumā (2010). Sēž (no kr.): Māris, Ivonna un Kārlis, stāv (no kr.): Juta, Linda un Ingemāra (Treija-Čivle). SML: Margaritas Kovaļevskas divās dienasgrāmatās Astoņpadsmit un Deviņpadsmit jaunā māksliniece svaigi un savdabīgi apraksta savas gaitas, domas un no jaunas studentes perspektīvas raksturo arī dažus mācībspēkus Latvijas Mākslas akadēmijā 1930. gadu beigās. Tu absolvēji LMA 1997. gadā. Kā tu aprakstītu gaisotni LMA 90. gados LT: Tas bija laiks tūlīt pēc neatkarības iegūšanas. Atmiņā tas palicis kā diezgan haotisks laiks. Daudz kas mainījās Mākslas akadēmijā, pat vairākas reizes, piemēram, vērtēšanas sistēmas, bakalauru un maģistru 55
Change language