sējumā paredzēts apkopot Gunara Saliņa atdzejojumus, rakstus par latviešu un ārzemju dzeju un recenzijas, kā arī citu autoru būtiskākos rakstus par dzejnieku. Jauno literātu vakarā (1953) Ņujorkas Manhatenā (Manhatten). Priekšā: Paula Jēger-Freimane (kura lasīja sava dēla Dzintara dzejoļus), Kristaps Valters, Henrijs Nordens. Aizmugurē: <strong>Gunars</strong> <strong>Saliņš</strong>, Mudīte Austriņa, Rita Gāle. mirst Linards Tauns, pāragri no dzīves aiziet arī citi draugi un literāti, trimdinieku tikšanās kļūst retākas un skumjākas, arī dzejnieka iedvesmas brīžu kļūst mazāk. Šī perioda dzeja izdota krājumā Melnā saule (1967) – rēgaina drūmuma un pārlaicīga skaistuma pilnā grāmatā. Trimdas ikdienā dzejoļi rodas reti – turpmākajos gados iedvesmu sniedz pārsvarā ceļojumi, gleznu izstādes un koncerti, arī lielākas latviešu sanākšanas trimdā. Taču 1976. gadā dzejnieku spēcīgi saviļņo pirmais brauciens uz Latviju – redzēšanās ar tuviniekiem, iepazīšanās ar Latvijas rakstniekiem, sāpīga apjausma par to, cik tuvas patiesībā ir izkaisītās tautas daļas. Šis apciemojums kļūst par trešā klasiskā Saliņa krājuma Satikšanās (1979) galveno impulsu. 1977. gadā Gunara Saliņa dzeju pirmoreiz publicē Latvijā. Publikācijas kļūst biežākas Atmodas laikā, un likumsakarīgs turpinājums ir Latvijā izdotā 100 dzejoļu izlase Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules (1993). Pēc četriem gadiem apgāda „Likteņstāsti” sērijā „Dzīvesstāsts un 33 dzejoļi” publicēta mazgrāmatiņa Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni, kuras dzejas daļā apkopoti ceļojumos gūtie impulsi un epitāfijas aizgājušiem draugiem. Saliņa dzejai radās daudz cienītāju arī Latvijā, un šovasar viņa nāve apbēdināja daudzus lasītājus abos okeāna krastos. Pirms pieciem gadiem patīkamu pārsteigumu radīja Rīgā nonākušais pavisam jauna Gunara Saliņa dzejoļu krājuma manuskripts, kam autors devis nosaukumu No zila gaisa. Tajā sakopoti dzejoļi, kas radušies pēdējo 20 gadu laikā, kā arī daži jau 50. gados aizsākti darbi, kas pabeigti 90. gados. Šis krājums iekļauts Rīgā klajā laistajos Rakstos (Valters un Rapa, 2006), kuros līdzās krājumiem atrodama arī plaša ārpuskrājumu dzejoļu kopa, kas atklāj dzejnieka stila attīstību galvenokārt agrīnajā daiļrades posmā – paškritiskais autors daudz no sarakstītā atstājis ārpus saviem krājumiem. Vēl neiznākušajā Rakstu 2. Foto: Gunārs Janaitis Saliņa padarītais pieder latviešu dzejas zelta fondam, un jauni viņa darbu atdzejojumi vēl joprojām parādās dažādās valodās – čehu žurnālā Plav 2007. gadā publicēts 1968. gadam veltītais Puisis stiprinieks, dzejoļu kopas atrodamas latviešu dzejas antoloģijās zviedru (1997), angļu (2001) un bulgāru valodā (2008). Saliņa dzejas apbrīnojamais vieglums un skanīgums ir tā ārējā čaula, aiz kuras slēpjas dziļa, spēcīga visaugstākās raudzes dzeja. Pat nāve tajā ir tūkstoš veidos saistīta ar dzīvi un mīlestību, arī šajā senajā dzejolī, kas šobrīd noderēs par epitāfiju pašam tā autoram: Sapnī Pret lēktu, klausoties, kā putni dzied, es sāku putekšņot kā ābeļzieds. Vējš – arī pussapnī vēl spožs mani pūta uz jaunu ābeli, kas tapa grūta. Es tiku sagūstīts tās ziedos, viņa – manos, un sapnī aizmigu uz nemošanos. Sarakstīts 50. gados, pirmpublicējums Dzejnieks Kārlis Vērdiņš, Gunara Saliņa Rakstu (2007) sastādītājs, daudz apcerējis dzeju periodikā, arī grāmatās, piemēram, Versija par…Latviešu literatūra 2000-2006, kas iznāk Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta paspārnē Valtera un Rapas apgādā (2007). Saliņologa vai, varbūt labāk teikt, gonkologa paša līdz šim klajā laistās dzejoļu grāmatas: Ledlauži (2001, 2009), Biezpiens ar krējumu (2004), Burtiņu zupa (2007), Es (2008). <strong>Gunars</strong> <strong>Saliņš</strong> un gleznotājs Fridrichs Milts Ņujorkā (1989) 14
Pelēka Ņujorkas janvāra diena, cik vien pelēka tā var būt. 1989. gads. Ar Gunaru Saliņu un Fridrichu Miltu ejam raudzīt vietu, kur kādreiz verdis Elles ķēķa radošais katls. Tagad tas nāk pretī drūmi tumšs. Kā mirusi dekorācija. Pildīta ar smeldzošām atmiņu skumjām. <strong>Gunars</strong> <strong>Saliņš</strong> un Fridrichs Milts stāsta/rāda bijušos laikus. Man top daži kadri. Tagad jau pirmpublicējumi. Mirklis kļūst mūžības vērts, kad uzņemtās personības tagad atrodas tik lielā tālumā... Nesamērīgi tālāk nekā Ņujorka no Latvijas... Mēs šķiramies. Dzejnieks aiziet uz vienu pusi, Gleznotājs tuvējā kafejnīcā pie bāra pasūta glāzi absinta. Un es nekļūdīgi apjaušu, ka tie ir pēdējie kadri no šīs tikšanās. Gunārs Janaitis 15