You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
apkopotajiem Kurta tekstiem. Johansona<br />
stāsts par franču literatūras ceļiem viņu domubiedru<br />
lokā arī spilgti papildina līdz šim<br />
dzirdētās leģendas par franču grupu – vairāku<br />
jaunu cilvēku patiesu aizrautību ar Franciju<br />
un brīvību, ko tā allaž nesusi līdzi. Ziņas<br />
par franču grupu (ko tā nodēvējusi čeka – es<br />
to, piemēram, nezināju) šajā grāmatā noderētu<br />
bagātīgākas, pieņemot, ka „Dienas Grāmatas”<br />
izdevums sastaps arī tādu auditoriju,<br />
kam bez papildu paskaidrojumiem būs grūti<br />
apjēgt, kas saistījis minēto degsmi ar 25 gadiem<br />
ieslodzījuma; no otras puses, ir skaidrs,<br />
ka ziņas par Maijas Silmales, Ievas Lases, Elzas<br />
Stērstes, Miervalda Ozoliņa, Mildas Grīnfeldes<br />
un vairāku citu radošu cilvēku dzīvēm<br />
un darbiem pieejamas un pieminētas dažnedažādos<br />
krājumos un publikācijās, tātad<br />
– nav jāatkārto šajā krājumā.<br />
Pieejamās ziņas par Kurtu Fridrihsonu<br />
pēc 1991. gada nodrošina viņa sarunbiedru<br />
piemiņa un rakstītais; Gundegas Repšes grāmatas<br />
– Pieskārieni (Jumava, 1998) un Mala.<br />
Tā rakstīja Fridrihsons, kā arī trīs izstādes (ieskaitot<br />
nedēļu ilgušo jauniznākušajā grāmatā<br />
ievietoto darbu izstādi – četras), pieminējumi<br />
sakarā ar franču grupu un vairākas publikācijas<br />
periodikā. (Kamēr jaunceltne – bibliotēka<br />
– aiz mana loga vēl tikai top, man<br />
atliek tepat atcerēties, kā tās publikācijas izskatījās:<br />
uz manas mammas galda viena no<br />
tām bija izgriezta un uzlīmēta uz paspartū<br />
kartona, kas neticis kādas gleznas ierāmējumam,<br />
un vairākviet pasvītrota. Vientulība ir<br />
dabiskais klimats cilvēkam, tāds, šķiet, bija<br />
Kurta izteikumu publikācijas virsraksts tajā<br />
Literatūras un Mākslas atvērumā, aizlienēts<br />
no Grieķa Zorbas; turpat arī teiciens par mātēm<br />
– Kurta izvēlētie vārdi kļuvuši par šī apskata<br />
virsrakstu). Nav bijis iespējas sastapties<br />
ar akadēmisku pētījumu par Fridrihsonu, ar<br />
bibliogrāfijas krājumu vai gleznu albumu;<br />
Okupācijas muzejā reiz varēja nopirkt A3<br />
pastkaršu komplektu ar Kurta darbiem, izplēst<br />
tos un aizsūtīt draugiem tālienē.<br />
Tālieni kā apstākli, kā jēdzienu Kurta Fridrihsona<br />
pārdomas liek caurskatīt īpaši. Distanci.<br />
Piespiedu attālumu, kam pāri tiek sūtīts<br />
pielāpīšanai džemperis, saņemtas krāsas un<br />
cepumi, koka lapas un sapņi, un bēdas. Ko<br />
šķērsojot, sūtīti iespaidi par skopajiem notikumiem,<br />
iepriekš atsūtītajām grāmatām<br />
(katra grāmata, katrs tur lasītais žurnāls apspriests,<br />
apbrīnots, analizēts!) vai sastaptajiem<br />
sarunbiedriem. Tāliene, kas lika vārdos<br />
pārvērst kaislības, ko, spriežot tikai un vienīgi<br />
pēc šīs grāmatas, Kurts varēja ar vienu<br />
roku pacelt mākslas pasaulē, atrodot<br />
vissmalkākās lielmeistaru un dabas radītās<br />
atbilstības – gleznas, skatus, situācijas un<br />
rūpīgi tās pierakstot; un ar otru – gremdēt<br />
dziļi cilvēka bēdās, šaubās, uzticēšanās trūkumā<br />
un kaunā par to. Šķiet, tik atklātu vājuma<br />
apziņu sava spēka ietvaros nav paudis<br />
neviens rakstnieku izdomāts varonis. Tādu,<br />
kādu daudzās vēstulēs var redzēt Kurtu, varbūt<br />
var salīdzināt ar kādu mītisku tēlu. Sīsifs<br />
Māksliniekam patika pielāgot mītus kā<br />
skatāmstiklus – caur ko palūkoties uz ainavu,<br />
ierobežojot vai paplašinot to, ar kā palīdzību<br />
radīt mērogu lietām un cilvēkiem. Bet<br />
Sīsifs laikam Kurta Fridrihsona gadījumā nederēs;<br />
jo Sīsifam ne pēc Kamī, ne pēc mīta,<br />
nepieder brīvība, kādu Kurts saglabājis visu<br />
akmens velšanas laiku savā dzīvē, ko viņš<br />
vienuviet izteicis rindkopas garumā: Var nodzīvot<br />
vienā dzīvē vairākas dzīves. Manā dzīvē<br />
bija svētku un kara vēji. Es biju mākslinieks,<br />
karavīrs, dezertieris, tiesāts un Sibīrijā,<br />
daudzos cietumos, es slēpoju Alpos un skatījos<br />
uz Urukas maskām, apciemoju Džeimsu<br />
Ensoru un korespondēju ar Andrē Židu (apmeklēju<br />
viņu Parīzē). Tāpat Martenu di Gāru,<br />
princi Jusupovu un norvēģi Edvardu Munku.<br />
Purvītis man uzticēja visas savas domas. Un<br />
bailes. Un arī mākslas receptes (iespējas). Es<br />
biju Derēna skolnieks, un man bija lēģera<br />
numurs Z-436 uz krūtīm, pie cepures uz muguras<br />
un arī uz Ķīnas parauga lēģera uzvalka<br />
labās kājas (267). Nemitīgi mēģinot visa<br />
saskatītā kontrastu svārstībās atrast harmoniju,<br />
Kurts vietumis sniedz lasītājiem pa teikumam,<br />
kura vienkāršība liek brīnīties, ka<br />
tas spēj uzrunāt. Viegli pārsteidzoša ir Kurta<br />
Fridrihsona netiešā saskaršanās ar citu cilvēku<br />
domām; piemēram, šo, kas ap pierakstīšanas<br />
laiku izskan arī no pāvesta Polijā: Tikai<br />
nevajag baidīties, 1990. gadā raksta Kurts.<br />
Tu jau tik un tā nezini, kas tu esi.<br />
Tekstu sadala vairākas šķirtnes ar reprodukcijām<br />
– nometnes akvareļi, paziņu un literārajos<br />
darbos sastapto portreti, 80. gadu gleznas<br />
– katra no tām šķiet pelnījusi vēl vairāk<br />
brīvas telpas, lielāku lappusi tikai vienai pašai<br />
bildei. Taču arī tas ir tikai vēlējuma izteiksmē;<br />
grāmatas formāts atzīstams par veiksmīgu.<br />
Dažviet reprodukciju lapas kalpo kā<br />
nepieciešamā šķirtne starp diviem ļoti dažādiem<br />
stāstītājiem: vēstules sievai raksta cilvēks,<br />
kas šī, vistuvākā, priekšā atļaujas būt<br />
arī vājš, baidīties, raizēties, gaidīt... Piezīmes<br />
savukārt (protams, cik var spriest pēc grāmatai<br />
atlasītajām) uz ikdienību nevienā laika<br />
posmā tikpat kā neatsaucas; te nez kādēļ<br />
nāk prātā Mikelandželo rakstītās vēstules,<br />
kas pārpilnas spriedumu par tehniskām lietām,<br />
naudu, hierarhiju, vienvārdsakot, visu,<br />
kas lielajā, apbrīnotajā meistarā varētu neinteresēt<br />
Fridrihsonu.<br />
23
Change language