Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
vadīt. Citi satiksmes līdzekļi, kā labi zināms<br />
arī neaustrāliešiem, Austrālijas apstākļos ir<br />
mazāk parocīgi lielo atstatumu un ceļu trūkuma<br />
dēļ. Valta un Ilonas ceļošana iesākas<br />
Pertā. Viņi aizlido uz Sidnejas līci, kas ļauj izbaudīt<br />
iespaidīgo Dārlingtonas ostu, kuras<br />
tuvumā ceļrādis ir ikoniskais Sidnejas operas<br />
nams. Kuģojot pa līci, ceļiniekus iztraucē<br />
šāvieni, kas acīmredzot uz viņiem mērķēti,<br />
taču lodes trāpa tikai laivu. Romāna notikumu<br />
tālākā norisē noziedzība ieskanas kā vadmotīvs,<br />
modulēts dažādās izteiksmēs, taču,<br />
šķiet, vienmēr ietilpināts kā neatņemama<br />
daļa visas Austrālijas panorāmā.<br />
Kā dzejnieci un gleznotāju autori saista Austrālijas<br />
krāšņā, vienmēr virmojošā daba ar<br />
saviem kontrastiem un spilgtu krāsu un grotesku<br />
formu klāstu. Šīs iezīmes izceltas jau<br />
Dombrovskas iepriekšējos tekstos. Pēdējā<br />
romāna tematiskās ievirzes piegriežas kaut<br />
kam tumšam, nepazīstamam, vardarbībai,<br />
aicinot salīdzinājumu ar amerikāņu Wild<br />
West stāstījumiem. Ilonu sagūsta Austrālijas<br />
„kovboji”, kad Valts ir aizskrējis uz Auroru<br />
pēc tur atstātās šautenes, un Ilona, meklējot<br />
patvērumu no Rietumaustrālijas parka<br />
tveices (50ºC), piestāj kādā „pabā”, ko mūspusē<br />
sauc par bāru, krogu vai dzertuvi, kur<br />
vietējie aborigēnu „žuļiki” sagūsta Ilonu un<br />
aizved sev līdz – kā jau tas pienākas šāda veida<br />
stāstījumos. Uz sējuma aizmugures vāka<br />
autore sola dēkas un piedzīvojumus, kas arī<br />
tiek ar uzviju izpildīti.<br />
Turpinot ceļojumu, Ilonai, kailai peldoties<br />
ezerā, atkal uzbrūk aborigēnu jaunieši, šoreiz<br />
kristiešu semināra audzēkņi. Varone,<br />
protams, izglābjas no tālākas varmācības,<br />
taču iespaidi no „ēdeniskā” kontinenta šķobās<br />
un pastiprinās, kad aizvien lielākā skaitā<br />
no kaimiņzemes uzrodas indonēzieši, kuri<br />
bēg no savu salu nemieriem un nabadzības.<br />
Miermīlīgie aborigēni pievelk jau pirmo atbraucēju<br />
un vēlāk tūristu uzmanību ar savu<br />
primitīvo etnisko mākslu, kas tiem liekas<br />
svaiga un valdzinoša, bet primitīvā izteiksme<br />
laiku maiņās ir piebriedusi ar neiecietību<br />
un varmācību – gan mākslā, gan arī cilvēku<br />
attiecībās. Kad Ilona ieiet kādā alā, lai<br />
papētītu aborigēnu iegravējumus un zīmes<br />
alas iezī, viņai palaimējas tikt laukā ar veselu<br />
ādu, kad pirmtiesīgais klaidonis grasās viņu<br />
ievilkt savās skavās.<br />
Dombrovskas iepriekšējā romāna Austrālija,<br />
šķiet, ir zaudējusi savu šarmanto, eksotisko<br />
nevainību un kļuvusi par zemi ar to pašu<br />
nelietību un cietsirdību, kas piemeklē Eiropu<br />
un Ameriku. Bali salas nemieri draud atbalsoties<br />
arī Austrālijā. Vienīgi daba šeit vēl<br />
saglabājusi savu krāšņumu un krāsainību,<br />
kas, protams, valdzina autori un viņas alter<br />
ego, Ilonu. Daba romantiski iekrāsota spilgtos<br />
kontrastos. Karstais, sausais un šķietami<br />
nemainīgais krāsu pārbagātais tuksnesis izmainās<br />
ar mitruma piesātināto, dzīvības pieblīvēto<br />
tropu mežu. Bet apburtā paradīze<br />
(37) pazūd, šodienas civilizācijai iespiežoties<br />
šajā Ēdenē.<br />
Stils ir cilvēks pats – tā ir deklarējuši daži<br />
franču kritiķi. Valts Vieds romānā noraksturots<br />
visai kategoriskos terminos: Māksla viņam<br />
bija tikpat vienaldzīga kā zemesvēzim<br />
putna dziesma. Viņa dzīve bija kā tukšs autoceļš,<br />
kas nekur neved (8). Autore daudz<br />
nenodarbojas ar izsmalcinātu „prustisku”<br />
cilvēka izjūtu analīzi. Aforismi ir bieži pavirši<br />
izsviesti, reizēm izsaucot pārdomas, reizēm<br />
tādu kā izbrīnu par autores nevīžību piestāt<br />
un apsvērt ātri paķerta paradoksālā aforisma<br />
iedarbību kontekstā. Lasītājam jāsaprot,<br />
ka autorei nav laika pēc katra vispārinājuma<br />
piestāt un pārdomāt. Viņai ir, kā francūži<br />
saka, citi kaķi (vai suņi) perami. Un vai tas<br />
nav jauki<br />
Juris Silenieks<br />
JG redakcijas loceklis Juris Silenieks ir emeritēts<br />
literatūras profesors<br />
PADOMU GRĀMATA<br />
Vilis Vītols. Savējiem: Pārdomas,<br />
pieredze, atziņas. Rīga: Atēna, 2010.<br />
206 lpp.<br />
2003. gadā Rīgā „Jumava” izdeva Toreiz Sēlijā:<br />
Jēkaba Vītola atmiņu stāsti – kultūrvēsturisku<br />
stāstījumu par Sēlijas Vītolu dzimtu<br />
19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē, par savu sētu<br />
celšanu, ģimeņu dibināšanu, zemes kopšanu<br />
un cenšanos pēc izglītības. Aplūkojamā grāmatā<br />
lasām uzņēmīgās Vītolu dzimtas viena<br />
pēcteča dzīves stāstu un atziņas, kas sacerētas<br />
viņam jau esot pāri pusmūžam, stāvot it<br />
kā kalnu pārejā, kad ainava paveras gan uz<br />
leju, gan augšup – uz tālākām virsotnēm – tā<br />
Lūcija Ķuzāne ievadvārdos (9). Šī pārdomu<br />
grāmata sākotnēji bijusi domāta autora bērniem<br />
un mazbērniem, bet tagad izvērsusies<br />
par plašāku jaunu cilvēku dzīves gudrību un<br />
padomu grāmatu.<br />
Autors, dzimis 1934. gadā Rīgā, atstāj Latviju<br />
zēna gados, kad kopā ar ģimeni 1944.<br />
gadā izbēg uz Vāciju, un pēc bēgļu nometnē<br />
pavadītiem gadiem nokļūst Venecuēlā, kur<br />
73
Change language