You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
MIRIS VĒSTURNIEKS<br />
DŽADS (TONY JUDT)<br />
Pērngad pasaules intelektuāļu kopiena zaudē<br />
Vīnē dzimušo daudzu grāmatu autoru Amos Elonu<br />
(Elon), dažkārt sauktu par „žīdu Kamī” (skat.<br />
JG258:47-48). Šogad viņam pievienojas Londonas<br />
austrumu daļā sekulārā žīdu ģimenē dzimušais<br />
Tonijs Džads (1948-2010), kuram paticis sevi dēvēt<br />
par „universālu sociāldemokrātu”. Pēc augstākās<br />
izglītības iegūšanas Anglijā un Francijā, vēstures<br />
zinātņu doktors strādā par mācībspēku Kembridžas<br />
(Cambridge) U., Oksfordas (Oxford) U.,<br />
Kalifornijas U. (UC, Berkeley) un pēdīgi Ņujorkas<br />
U. (NYU), kur viņš vada slaveno Remarka Eiropas<br />
Studiju institūtu (Remarque Institute of European<br />
Studies). Zinātņu vīra radošajā kontā vismaz ducis<br />
ievērības vērtu grāmatu un gara virkne rakstu The<br />
Times Literary Supplement, The London Review<br />
of Books (LRB), The New York Review of Books<br />
(NYRB) u.c. Izraēlas-arābu Sešu dienu kara laikā<br />
(1967.VI) 19 g.v. Džads brīvprātīgi iestājas militārā<br />
dienestā, bet, vērojot Sīrijas auglīgās Golāna<br />
Augstienes Izraēlas bruņoto spēku brutālo okupāciju,<br />
sākotnēji dedzīgais cionists kļūst arvien skeptiskāks<br />
un gadu gaitā kļūst par Izraēlas politikas<br />
un tās atbalstītāju – ASV žīdu organizāciju vairākuma<br />
un ASV valdības – visai asu kritiķi. Džada vīzijā<br />
Izraēlai no esošās „anahronistiskās valsts” jāpārvēršas<br />
par kopīgu žīdu un arābu valsti (onestate<br />
solution) ar vienlīdzīgām tiesībām visiem<br />
tās pilsoņiem. Kad Miersheimers (John Mearsheimer,<br />
U. of Chicago) ) un Volts (Stephen Walt, Harvard<br />
U.) rūpīgi dokumentētā pētījumā britu LRB<br />
(2006.26.III) norāda uz Izraēlas lobija lielo lomu<br />
ASV ārpolitikā, Džads nostājas abu asi kritizēto<br />
amerikāņu politoloģijas profesoru pusē. Rezultātā<br />
American Jewish Committee u.c. ASV žīdu organizācijas<br />
un publikācijas izvērš sava veida kampaņu<br />
pret Džadu, kariķējot viņu kā „sevi nīstošu<br />
žīdu” (self-hating Jew), pat kā „antisemītu”. Žurnālā<br />
The New Republic viņa vārds pazūd no pastāvīgo<br />
līdzstrādnieku ailes.<br />
Džada vispazīstamākais darbs, varētu teikt, šedevrs<br />
Nr.1, ir viņa saistoši uzrakstītais, vairāk nekā<br />
1 000 lpp. garais, vēstures eposs Postwar: A History<br />
of Europe Since 1945 (2005), kur apsveicami<br />
liela vērība pievērsta arī Vidus- un Austrumeiropas<br />
valstīm. Bez enciklopēdiskajām atbildēm uz<br />
kas un kur – autors visvairāk cenšas izskaidrot<br />
kāpēc Pamatīgās un visaptverošās grāmatas latvisko<br />
versiju Pēc kara: Eiropas vēsture pēc 1945.<br />
gada (2007) veiksmīgi tulkojis Mārtiņš Pomahs.<br />
Kaut arī savās agrīnajās grāmatās un rakstos<br />
Džads izsakās kritiski par franču, īpaši eksistenciālistu,<br />
antiamerikānismu, drīz vien viņš pats sāk<br />
ieņemt negatīvu nostāju pret daudziem amerikāņu<br />
dzīves aspektiem. Tas atbalsojas arī viņa pēdējā,<br />
šogad klajā laistajā grāmatā Ill Fares the Land<br />
(Zemi piemeklējuši slikti laiki), kas, jācer, arī tiks<br />
publicēta latviski. Tā ir sabiedrības asredzīga pētnieka<br />
politiska diskusija, kas izveidojas no Ņujorkas<br />
U. nolasītas lekcijas par sociāldemokrātiju.<br />
Daļa no sešās nodaļās iekļautajiem tekstiem iespiesti<br />
periodikā, to vidū šogad NYRB (2010.29.<br />
IV) publicētais raksts ar tādu pat nosaukumu kā<br />
grāmatai un neilgi pirms tam – eseja „What is Living<br />
and What Is Dead in Social Democracy” (Kas<br />
dzīvo un kas ir miris sociāldemokrātijā – NYRB<br />
2009.17.XII). Autors savās cri de coeur esejās brīdina<br />
Eiropu no amerikāņu labēji orientēto biznesa<br />
spēku nihilistiskā individuālisma, no amerikāniski<br />
aklās ticības tirgum, īpaši pēdējās desmitgadēs,<br />
no amerikāniskā materiālisma un pakļautības<br />
„mūžīgā pieauguma” (perpetual growth) jeb ekonomiskās<br />
ekspansijas varai. Arī bīstamāk nekā tikai<br />
ekonomiskā krīzē esošo Savienoto Valstu vienīgais<br />
glābiņš Džada ieskatā varētu būt pievēršanās<br />
Rietumeiropas sociāldemokrātiskajam modelim,<br />
ko vairākus gadudesmitus pēc kara un vēl<br />
joprojām raksturo sociālā drošība, stabilitāte un<br />
taisnīgums. Kur valsts spēlē nozīmīgu lomu, vienlaikus<br />
neapdraudot indivīda brīvību. Kur cilvēki<br />
uzticas gan valstij, gan arī saviem līdzpilsoņiem.<br />
Amerikāņus autors raksturo kā ļaudis, kuri, nespēdami<br />
ieskatīties patiesībai acīs, nemitīgi pauž par<br />
sevi „patīkamus melus” – gan sev, gan arī citiem,<br />
jeb, citējot Detokevillu (Alexis de Tocqueville),<br />
„nododas mūžīgai sevis slavināšanai“ (perpetual<br />
utterance of self-applause). Zīmīgi, ka no Eiropas<br />
valstīm Džads izceļ tieši Vāciju, kuras egalitārākais<br />
dzīvesveids esot krietni augstvērtīgāks par<br />
sasprieguma piesātināto amerikānisko variantu.<br />
Pretēji daudzu viedoklim, 21. gadsimts nebūšot<br />
vis Ķīnas (un nekādā gadījumā Savienoto Valstu),<br />
bet gan „Eiropas gadsimts” – tā Tonijs Džads.<br />
Rolfs Ekmanis<br />
62
Change language