You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
pabeidz vidusskolu un beidz universitāti kā<br />
būvinženieris. Savas profesionālās karjeras<br />
galotni viņš sasniedz, kopā ar tēvu izveidojot<br />
un nodibinot savu būvfirmu. Ar uzņēmību<br />
un neatlaidīgu darbu firma plaukst. Zem<br />
Vītolu firmas vārda Karakasā un citur Venecuēlā<br />
paceļas desmitiem celtņu. 1998. gadā<br />
Vītols, pēc daudzu gadu prombūtnes, atgriežas<br />
Latvijā, kur kopā ar dzīvesbiedri Martu<br />
tūlīt organizē un uzsāk dažādus labdarības<br />
pasākumus, ieguldot tajos savus līdzekļus.<br />
2002. gadā tiek nodibināts tagad jau plaši<br />
pazīstamais Vītolu fonds, kas piešķīris stipendijas<br />
simtiem jauniešu studijām Latvijas<br />
augstskolās.<br />
Viļa Vītola dzīves stāstā redzams cilvēks ar<br />
lielu uzņēmību, noteiktību, sīkstumu, rezultātā<br />
iegūdams sev un ģimenei augstu labklājības<br />
līmeni. Tomēr mani pārsteidz ļoti krasie<br />
un dogmatiskie uzskati par visiem autora izvirzītajiem<br />
tematiem – vai tā būtu ģimene,<br />
laulība, bērnu audzināšana, ticība, latvieši,<br />
vācieši vai krievi. Piemēram, nodaļā par bērniem<br />
un ģimeni Vītols uzsver, ka radīt bērnus<br />
ir pienākums pret latviešu tautu, kurai draud<br />
demogrāfiska krīze un iznīkšana. Augstākajam<br />
mērķim jauniem latviešiem jārada bērni,<br />
lai vairotu tautu. Varu tikai piekrist, ka lielāka<br />
dzimstība Latvijā ir vajadzīga, bet cilvēki<br />
taču nerada savus pēctečus uz pasūtījuma<br />
kā bērnu ražošanas mašīnas. Kur paliek jūtas<br />
Un mīlestības dzirksts starp jauniem cilvēkiem<br />
Šī ideja man atgādina propagandu<br />
pirms II Pasaules kara Vācijā, kad tautai ieteica<br />
radīt lielas, tīras vācu ģimenes. Kur var<br />
uzturēt vienu bērnu, tur var audzināt arī divus,<br />
trīs un četrus – raksta autors (35). Bet<br />
Latvijā ir daudz ģimeņu, kas dzīvo vienā īrētā<br />
istabā ar vienu vai diviem bērniem, kuriem<br />
nepietiek naudas skolas drēbēm, apaviem un<br />
grāmatām, un šādu ģimeņu skaits pieaudzis<br />
ekonomiskās krīzes dēļ. Kā šādas ģimenes<br />
spētu uzņemties gādību par vēl diviem bērniem<br />
Saprotams, pārtikušām ģimenēm nevajadzētu<br />
domāt tikai par netraucētas dzīves<br />
baudīšanu bez rūpēm par bērniem; tām no<br />
lielāka bērnu pulciņa nebūtu jāatturas. Uzaudzināt<br />
labus, kārtīgus jaunus cilvēkus Latvijas<br />
nākotnei vajadzētu radīt prieku un gandarījumu.<br />
Rakstot par latviešiem un latviskumu,<br />
autors ļoti uzsver valodu kā tautas saistītāju<br />
un kopā turētāju. Bez latviešu valodas izzudīs<br />
latviešu kultūra un tās izpratne, pazudīs<br />
tauta un tautas apziņa, kā tas noticis ar daudziem,<br />
kuri, bēgot no krievu okupācijas, atstāja<br />
Latviju un laika tecējumā, plaši izkaisīti<br />
pasaulē, ģimenēs pazaudēja dzimto valodu<br />
un asimilējās vietējā vidē.<br />
Ļoti krasi Vītols nostājas pret jebkādu reliģiju,<br />
ieskaitot kristietību. Mūsu ticības un baznīcas<br />
atbildība ir par mūsu tautas likteni. Abām<br />
jāstāda pirmajā vietā Latvija un latviešu tauta<br />
– tā Vilis Vītols (45). Nav nekāds brīnums, ka,<br />
kā vēsta pats autors 1. nodaļā, kāds mācītājs<br />
ieteicis nepublicēt šo grāmatu, lai neizraisītu<br />
nepatikšanas un uzbrukumus (27).<br />
Vilis Vītols ļoti uzsver izglītības nozīmi cilvēka<br />
dzīvē. To jau pierāda viņa svarīgais darbs,<br />
dibinot veiksmīgo izglītības labdarības fondu,<br />
kas atbalsta daudzus jo daudzus trūcīgus<br />
studējošos jauniešus. Autors uzskata, ka<br />
vecāku pienākums ir gādāt saviem bērniem<br />
tik labu izglītību, cik nu tas iespējams, jo izglītība<br />
nākotnē būs bērnu dzīves kvalitātes<br />
noteicēja.<br />
Krasas domas paustas nodaļās par ideoloģiju,<br />
par krieviem un par vāciešiem. Tur varētu<br />
daudz ko apstrīdēt, bet tas nav šo rindiņu<br />
mērķis. Lai katrs lasītājs pats analizē, spriež<br />
un nonāk pie secinājuma.<br />
Autora valoda rada gandrīz tādu kā bībelisku<br />
iespaidu. Uzrunājot savus bērnus, mazbērnus<br />
un citus jaunus cilvēkus, Vītola valoda<br />
atgādina baznīcas sprediķi. Savai meitai<br />
dzimšanas dienā viņš uzdāvinājis kakla rotu<br />
ar iegravētu uzrakstu: Tev nebūs ne roku, ne<br />
vārdu pret otru latvieti pacelt (103). Vienā<br />
no pēdējām nodaļām autora pamācības atrodamas<br />
zem virsrakstiem: „Dievs soda muļķību<br />
bargāk nekā ļaunumu,” „Lasiet vēsturi<br />
un sekmīgu cilvēku biogrāfijas,” „Neuzņematies<br />
dzīvē liekus riskus” u.tml. Padomi jau<br />
ir labi, bet to veids šķiet pārāk pavēlošs. Uzrunājot<br />
savus bērnus, Vītols raksta: ... un ja<br />
nu kādreiz, apstākļu spiesti, vai neapdomīgas<br />
rīcības dēļ, Jūs būtu devuši kādus solījumus<br />
svešām ticībām, ideoloģijām vai svešiem<br />
kungiem, kas Jums vai mūsu tautai varētu<br />
par sliktu nākt, tad es Jūs atbrīvoju no šiem<br />
zvērestiem, gan agrāk, gan nākotnē dotiem,<br />
un uzlieku Jums pienākumus tos nepildīt<br />
(89). Vai autors tiešām jūtas tik visuvarens<br />
Viļa Vītola grāmata atgādina pirms vairākiem<br />
gadiem lasīto Bruņa Rubesa autobiogrāfisko<br />
grāmatu Brīnumainā kārtā („Nordik”, 1999).<br />
Arī Rubess bijis veiksmīgs darījumu cilvēks,<br />
devis ļoti daudz trimdas latviešu sabiedrībai,<br />
it sevišķi jauniešu audzināšanai latviskā vidē,<br />
dibinot 2 x 2 jaunatnes nometnes un veicinot<br />
daudzus citus trimdas jauniešu pasākumus.<br />
Arī viņš, tāpat kā Vītols, savā autobiogrāfijā<br />
stāsta par sevi, savu darbu un panākumiem.<br />
Bet Rubesa rakstīšanas stils ir citāds, nav tik<br />
pamācošs kā Vītola, kurš māca, reizēm pavēl<br />
un nosaka likumus, pēc kuriem būtu jādzīvo.<br />
74
Change language