Linda Treija. Bārs (zīmējums dekorācijām izrādei Homo Novus 2007) Akvarelis, zīmulis, papīrs. 29,2 x 20,3 cm
Ingmāra Balode BĀKAS UN NAKTSSARGI VAI VIENKĀRŠI SKAISTI CILVĒKI Tas, kas vienmēr atrodas lielas personības klātbūtnē, ir mēroga sajūta. Kurts Fridrihsons Par mums kaut ko jēgpilnu, domājams, spēs pasacīt tie, ar ko mēs pēc būtības būsim runājuši. Jācer, ka šis tas no tviterī „iemestā” un blogos paustās domas, vārdi, sacīti „draugiem un pazīstamiem”, spēj radīt sarunu pamatu arī mums, šobrīd rakstošajiem un šobrīd gleznojošajiem. Kur meklēt mākslinieka – domātāja pēdas Runājot par mākslinieku, kam, kā noprotams, dalīšanās idejās ar līdzcilvēkiem bijis viens no esamības piepildījumiem līdzās mākslai, – viņu var meklēt un atrast cilvēkos un bildēs. Latvijas kultūras kanonu veidošana ir pabeigta, Kurta Fridrihsona tajā nav, jo tur acīmredzami ir par maz vietas. Šāda, formāli-informatīviem mērķiem darināta „pēctelpa” gan nebūtu, jādomā, dinamiskai personībai piemērotākā; tādēļ jo svarīgāks šķiet fakts, ka lasītāji var sastapties ar Kurtu Fridrihsonu piezīmēs, vēstulēs, gleznās. Jaunākā no tikšanās vietām: Gundegas Repšes veidotā un „Dienas Grāmatas” izdotā Mala. Tā rakstīja Fridrihsons (2010) ir pieejama kopš gada sākuma. Par šo grāmatu recenzija īsti nav iespējama: dienasgrāmatas taču nerecenzē, vēstules – tāpat. Uz vēstulēm aizvadītajā gadsimtā pārlieku bieži attiekusies cenzūra, un Kurta Fridrihsona vēstules, kas veido lielāko grāmatas daļu, nav izņēmums; mazās norādes, ko viņš sievai Zentai sniedz vēstulēs no apcietinājuma (piemēram – 78. lpp.: Ja kāds bez Tevis lasīs šo vēstuli, man, bez šaubām, gribētos viņam nodot sveicienu un pateikt, ka manās vēstulēs īstenību atrast ir uzdevums, kas nepadodas atrisinājumam. 1954.24.III), saīsinājumi, piebilde, ka tagad var rakstīt arī latviski – tas viss apliecina, ka mākslinieks rakstījis, apzinoties, ka viņa lūgumi, bēdas, kaislības – viss var tikt un tiek pakļauts apskatei. Apcietināta domātāja vēstules ir pavisam citādas, nekā brīva domātāja vēstules, un tomēr šķiet, ka Kurta vēstules pārsniedz domas brīvības robežas tūkstoškārt vairāk, nekā jebkurš ap to pašu laiku Rīgā iznācis raksts par mākslu vai izdošanu pieredzējis dzejas krājums. Kas notiek citviet, kamēr Kurts Fridrihsons dzīvo trešo apcietinājuma gadu Kā vēsta parocīgā latviešu literatūras hronika (Raimonds Briedis, red. Latviešu literatūras hronikas sastatījumā ar notikumiem pasaulē un Latvijā. 2. sēj. Rīgā: Valters un Rapa, 2006), Alžīrija sāk atbrīvoties no Francijas varas, Francijā nomirst Anrī Matiss; ASV sākas regulāras krāsainās TV pārraides, Latvijā tiek izveidota LPSR Valsts drošības komiteja, Hemingvejs saņem Nobela prēmiju. Hemingveja portretu Fridrihsons izstādīs savā pirmajā personālizstādē pēc atgriešanās, 13 gadus vēlāk. Kurts vairakkārt vēstulēs sūdzas, ka sieva Zenta atrunājusies, ka neesot daudz ko stāstīt par notiekošo Rīgā, jo tas neesot nekas interesants; tam ir jābūt interesantam, jo tas notiek nosacītā, ierobežotā „brīvības” pasaulē; ja reiz tik daudz domu, apgalvojumu, atradumu un gleznu ir ieslodzītā Kurta ikdienā – kā gan rīdzinieku ikdiena drīkstētu būt notikumiem nabagāka Par to domājot, protams, ir žēl, ka publicētas tikai vienas puses vēstules. Taču jaušams arī, ka, abpusēju saraksti publicējot, dzīve starp adresātu mītnēm liktos daudz sāpīgāka, nekā tas ir Kurta rakstītajā un nekā vēsta viņa nerimtīgā, atkal un atkal atgūtā pacietība – gaidīt ieslodzījuma galu. Man Kurta Fridrihsona vēstules un piezīmes (1983, 1990-1991, kā arī atsevišķa, fragmentēta, bet spilgta sadaļa ar dažādu gadu piezīmēm) nešķiet lasāmas kā stāsts vai biogrāfijas daļa, vai ieskats mākslinieka privātajā dzīvē – tātad grāmatas sakārtotājas Gundegas Repšes ievadā ieskicētais mērķis, kādai šai grāmatai ir jābūt, ticis īstenots. Lasu Malu (arī 80. gados tapuša akvareļa nosaukums), pirmkārt, kā drosmīgu, izsmalcinātu apliecinājumu, ka uzdot lielus jautājumus un dalīties ar tiem nav tikai rakstnieka vai filozofa darbs, bet bagātas cilvēka personības nepieciešamība. Tāpat kā šaubas, tāpat kā atzīšanās savā vājumā, kas reizēm prasa lielu drosmi. Domāju, ka zināmu drosmi prasa arī izvēle: uzņemties atbildību par otra cilvēka domu publiskošanu, viņam klāt neesot. Šajā ziņā man grāmata šķiet ārkārtīgi izsvērta; nekādu lieku paskaidrojumu vai komentāru, nekādas jaunuzjaukta toņa pludināšanas virsū māksliniekam, kurš savus daudzveidīgos pašportretus gan rakstos, gan zīmējumos darinājis pats. Salikšana vienkop var būt atstāta pārējo ziņā. Man šķiet, ka grāmata nākusi īstajā laikā, lai atgādinātu par sarunu un mākslinieka pašizpratnes nepieciešamību un ļautu pabūt kopā ar Kurta Fridrihsona domām gan tiem, kas ar viņu dalījuši 21
Change language