Elektroniski sagatavots arī Vidzemes Augstskolas 4. Studentu

50 51piemēram, vai nav garas pacientu rindas; būtisks arī standartu un kvalitātes līmenis (Whittaker,2008:275). Valsts īstenotā politika nosaka, kas būs veselības pakalpojumu eksportētāji – valsts vaiprivātā sektora pārstāvji. Piemēram, Taizemes veselības sistēmas reformas mērķis bija, lai valstssektora darbinieki vairs nesaņemtu bezmaksas veselības pakalpojumus privātās ārstniecības iestādēs(Janjaroen, Supakankunti, 2002, citēts pēc Whittaker, 2008:275). Rezultātā valsts sektora darbiniekibija spiesti izmantot valsts ārstniecības iestāžu pakalpojumus, un privātajam sektoram radās iespējaattīstīt eksportu. Valsts var piedāvāt arī programmas, kas apmāca darbiniekus, izskaidrojot eksportaprincipus, tādējādi iedrošinot to īstenot un sasniegt veiksmīgus rezultātus (Nelson, 2009:251); šādāveidā īpaši var tikt aktivizēts privātais sektors. Piemēram, pēc Āzijas ekonomiskās krīzes 1990.gadubeigās Taizemes privātās ārstniecības iestādes paplašināja starptautisko klientu bāzi, kuriem piedāvātsavus pakalpojumus (Turner, 2007:312). Ir gadījumi, kad valsts, apzinoties ieguvumu no veselībaspakalpojumu eksporta, sponsorē ārstniecības iestāžu, kuras ar to nodarbojas, mājas lapas internetā(Whittaker, 2008:276). Vēl viens nozīmīgs faktors ir valstī pastāvošā veselības apdrošināšanas sistēma.Ja klientam ārstēšanās izmaksā lētāk, apdrošināšanas kompānijas ietaupa līdzekļus; rezultātā tās varpiedāvāt apdrošināšanas polises par zemākām cenām (Burkett, 2007:237). Arī Eiropas Savienībasiedzīvotāji savai apdrošināšanas kompānijai var iesniegt rēķinus par veselības pakalpojumiem, kassaņemti ārpus valsts (Benavides, 2002, citēts pēc Whittaker, 2008:276). Šie noteikumi ir spēkā, ja indivīdsir gan apdrošināts, gan nolēmis ārstēties kādā no Eiropas Ekonomikas zonas valstīm vai Šveicē (EiropasKomisija). Taču jāņem vērā, ka ārstēšanās izmaksas tiek segtas tikai tad, ja saņemto pakalpojumuizdevumu atmaksāšana atbilst tās valsts normatīvajiem aktiem, kurā ir veikta apdrošināšana.Tādējādi veiksmīgai veselības pakalpojumu eksportēšanai nepieciešama ne tikai pašu pakalpojumusniedzēju aktīva rīcība, bet arī valsts iesaistīšanās. Tomēr, kā katrai darbībai, arī šai ir iespējami ganieguvumi, gan trūkumi.1.2. Veselības pakalpojumu eksportēšanas ieguvumi un trūkumiVeselības pakalpojumu sniedzējiem, kas nodarbojas ar eksportu, ir vairāki ieguvumi. Piemēram, tie irpapildu ienākumi, jo palielinās pacientu skaits un pieprasījums. Pētījumā par to, kādu devumu ārvalstutūristi sniedz ārstniecības iestāžu ienākumos (Nelson, 2009), tika skatītas 62 attiecīgās iestādes piecosAmerikas Savienoto Valstu reģionos. Rezultāti atklāja, ka pastāv atšķirības starp ārstniecības iestādēm,tomēr ienākumi no eksporta bija intervālā no 2,7% līdz pat 76,4% no kopējiem ienākumiem. Citā pētījumā(Whittaker, 2008) atklāts, ka lielākā daļa veselības tūristu, kas pēc pakalpojumiem ierodas Singapūrā,ir labi situēti iedzīvotāji no kaimiņos esošajām valstīm. Pakalpojumu sniedzējiem apstāklis, ka pacientipārsvarā ir turīgi indivīdi, ir pozitīvs, jo, iespējams, viņi izmantos arī kādus papildu pakalpojumus.Rezultātā – jo lielāki ienākumi ārstniecības iestādēm, jo vairāk tās var attīstīties, radīt jaunas darba vietas,pieaicināt speciālistus un nepieciešamo personālu un iegādāties modernas tehnoloģijas. No tā iegūstarī vietējie iedzīvotāji, kuri var tikt nodarbināti ārstniecības iestādē, kā arī izmantot dažādu speciālistupakalpojumus un augsta līmeņa tehnoloģijas diagnožu noteikšanai un ārstēšanai (Whittaker, 2008:285).Tāpat speciālisti, ja tiem ir nodrošināta mūsdienīga, attīstīta darba vide, nav motivēti meklēt darbaiespējas citās valstīs. Piemēram, Singapūrā, Taizemē, Malaizijā un Filipīnās starptautiskā veselībastūrisma attīstīšana ir nozīmīga taktika, lai samazinātu veselības nozares speciālistu emigrāciju uzlabklājības valstīm (Turner, 2007:314), kas tādējādi novērš draudus, ka vietējiem iedzīvotājiem var būtnepietiekama pieeja veselības pakalpojumiem. Turklāt veselības pakalpojumu sniedzēji ir tikai vienino iesaistītajiem „spēlētājiem” veselības tūrismā; tajā iesaistītas arī tūrisma aģentūras, aviokompānijas,apdrošināšanas kompānijas, viesnīcas un ēdināšanas serviss un citi dalībnieki (Janjaroen, Supakankunti,2002, citēts pēc Whittaker, 2008:285); tas paver jaunas uzņēmējdarbības iespējas, un rezultātā valstsekonomika var. attīstīties vēl vairākTomēr veselības pakalpojumu eksporta mērķu sasniegšanai ir arī vairāki šķēršļi un riski. Pasaulē navstarptautiskas institūcijas, kas akreditētu slimnīcas un to darbiniekus. Ja arī kāda institūcija, piemēram,Starptautiskā komisija (Joint Commission International), nodarbojas ar akreditēšanu, tomēr riskurada standartu kvalitāte – vai tie ir pietiekami augsti (Burkett, 2007:234). No pakalpojumu sniedzējuviedokļa, izvirzītie akreditēšanas kritēriji var saistīties ar papildu izmaksām, piemēram, lai uzlabotuto, kas, iespējams, vēl neatbilst prasībām, un rezultātā akreditācija būtu veiksmīga. Vēl svarīgi minēt,ja ārstēšana notiek pārmaiņus vairākās valstīs, aktuāls ir jautājums par pacientu informāciju, tāspieejamību un konfidencialitāti vienlaikus (Chandra, Cheek, 2001:61). Problēmas var radīt arī valodasbarjera, lai pacients sazinātos ar ārstu ārvalstīs un lai ārsti varētu savstarpēji apmainīties ar informāciju(Allen, Corcoran, 1997, citēts pēc Chandra, Cheek, 2001:61). Vērā ņemams traucējošais faktors varbūt arī kultūras atšķirības, kas apgrūtina saziņu, ārstēšanās procesu un apkalpošanu. Vēl jāmin, katiesības ceļot ir relatīvas – valstī var būt vai tā no jauna var ieviest kādus ierobežojumus, balstītus uzpolitiskajiem apsvērumiem vai nacionālās drošības interesēm (Burkett, 2007:240). Līdz ar to pastāvošāsistēma var būt nelabvēlīga vai sarežģīta kādai potenciālo klientu grupai, kura nevar brīvi šķērsot valstsrobežas. Arī valsts īstenotā politika kopumā var būt nelabvēlīga, piemēram, pastāvošā nodokļu sistēmaun lielā birokrātija. Pie tam, ja iepriekš tika minēts, ka ieguvēji ir arī vietējie iedzīvotāji, kuri var izmantotspeciālistu un augsta līmeņa tehnoloģiju pakalpojumus, tad kritiķi uzsver pretējo – vietējo iedzīvotājupiekļuves iespējas ārstiem var būt daudz mazākas (Burkett, 2007:231-233). Tāpat, ja privātajāsārstniecības iestādēs, kas visbiežāk orientējas uz ārvalstu pacientiem, ir augstāks atalgojums, valstsārstniecības iestāžu darbinieki var mainīt darba vietu, un tas vēl vairāk samazina vietējo iedzīvotājupieeju pakalpojumiem, ko nodrošina valsts sektors (Turner, 2007:322). Tomēr, apzinoties veselībastūrisma negatīvās iezīmes, ir iespēja tās novērst. Atrodot virzienu, kā specializēties, ir iespēja iekļūttirgū, piedāvāt veselības pakalpojumus, gūstot labumu ne tikai pakalpojumu sniedzējiem, bet arī valstijun tās iedzīvotājiem, līdz ar to valsts ir ieinteresēta un var sniegt palīdzību, lai pakalpojumu eksportsattīstītos.2. MetodeLai uzzinātu, kāda ir iepriekšējā pieredze veselības pakalpojumu eksportēšanā Latvijā, kādas irpriekšrocības un pastāvošie šķēršļi, kādai vajadzētu būt turpmākajai rīcībai, lai problēmas atrisinātu,un kādu ietekmi minētās darbības attīstīšana varētu atstāt uz vietējo sabiedrību, bija nepieciešamsapkopot dažādu iesaistīto pušu viedokli. Pētījuma datu iegūšanai tika veiktas intervijas ar ekspertiem– privāto un valsts veselības pakalpojumu sniedzēju; valsts pārvaldes un profesionālās organizācijaspārstāvjiem. Kopumā tika veiktas sešas intervijas, no kurām četras bija klātienes intervijas, bet divasnotika elektroniski. Visas klātienes intervijas, ekspertiem piekrītot, tika ierakstītas diktofonā, taču pētījumāievērota konfidencialitāte, un eksperti apzīmēti kā A, B, C, D, E un F. Tā kā veselības pakalpojumu eksportajautājums saistās ar vairākām valsts pārvaldītām nozarēm, tika izvēlēts Ekonomikas ministrijas [viena noministrijas darbības jomām ir tūrisms] pārraudzībā esošās Tūrisma attīstības valsts aģentūras pārstāvisun Veselības ministrijas pārstāvis. Pirmā intervija notika 12.05.2010. ar vienu no Tūrisma attīstības valstsaģentūras tūrisma tirgus speciālistiem, kurš tika apzīmēts kā eksperts A. Otrā intervija 12.05.2010. bijaar Veselības ministrijas Veselības politikas plānošanas departamenta pārstāvi – ekspertu B. Tālāk,20.05.2010., sekoja intervija ar privātā sektora medicīnas centra, kas ir arī jaunizveidotā SIA „Medicīnastūrisma centra” loceklis, pārstāvi – ekspertu C. Intervija 20.05.2010. notika arī ar vienu no veselībasnozares profesionālajām organizācijām, kas pārstāv Latvijas veselības nozares darbinieku intereses.Arodbiedrības viedokli pauda eksperts D. Pēdējās divas intervijas bija ar veselības pakalpojumusniedzēju, kurās Veselības ministrija ir kapitāla daļu turētāja (Veselības ministrija, Padotības institūcijas),pārstāvjiem. Tika izvēlēts viens rehabilitācijas centrs, kura pieredzi 28.05.2010. atklāja eksperts E, unviena no klīniskajām universitātes slimnīcām, ar kuras pārstāvi, ekspertu F, intervija notika 08.06.2010.Tādējādi pētījumā tika iegūti kvalitatīvi dati, kurus vēlāk analizēja, salīdzinot ekspertu viedokli parjautājumiem, kas saistīti ar veselības pakalpojumu eksporta attīstīšanas iespējām, meklējot kopīgoun atšķirīgo, kā arī atsaucoties uz teorijas aspektiem. Papildus tika skatīti politikas dokumenti, kurosietverts veselības pakalpojumu eksporta jautājums, tiesību akti un elektronisko masu plašsaziņaslīdzekļu materiāli. Analīze un diskusija tika veikta integrētā veidā.Vidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājumsVidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājums