Elektroniski sagatavots arī Vidzemes Augstskolas 4. Studentu

104 105Communication?”) pauž, ka zinātnes komunikācija ir procesi, ar kuru palīdzību zināšanas un kultūrapar zinātni tiek absorbēti plašākas sabiedrības kultūrā (Bryant, 2002, citēts pēc Burns, O’Connor,Stocklmayer, 2003:191), tomēr šis skaidrojums ir plašs un vispārīgs, pat nedaudz filozofisks. Savukārtjapāņu pētnieki Kajoko Nohara, Maikls Nortons, Miki Saijo un Osamu Kusakabe (Kayoko Nohara, MichaelNorton, Miki Saijo, Osamu Kusakabe) zinātnes komunikāciju definē kā darbības, kurās cilvēki ar dažādupieredzi savstarpēji sadarbojas līdzīgi kā veidojot dialogu, izmantojot dažādus plašsaziņas līdzekļus(Nohara, Norton, Saijo, Kuskabe, 2008:1). Japāņu piedāvātais variants jau ir pietiekami tiešs.Tiešu, strukturētu un visaptveroši izskaidrojošu definīciju piedāvā Bērnss, O’Konors un Stoklmeijere,kur zinātnes komunikācija ir skaidrota kā piemērotu iemaņu, dialoga, aktivitāšu un mediju izmantošana,lai radītu vienu vai vairākas atbildes reakcijas/atgriezeniskās reakcijas uz zinātni AEIOU (Awareness,Enjoyment, Interest, Opinion-forming, and Understanding): apzināšanās, patika, interese, viedokļaveidošanās un izpratne (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:183).Zinātnes apzināšanās nozīmē pamatzināšanu bāzi, prāta un zināšanu paplašināšanos un tā paverjaunas personīgās un sabiedriskās iespējas (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:196). Patika pretzinātni, ko var radīt un veicināt ar zinātnes komunikāciju, iedalās divos veidos – virspusējā patika, kasgalvenokārt nozīmē patīkamu un baudāmu pieredzi saistībā ar zinātni kā mākslas formu, piemēram,zinātnes demonstrāciju veidā (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:197). Otra veida patika, ko varradīt zinātnes komunikācija, ir padziļināta līmeņa personīgā iesaistīšanās un apmierinājums, ko izraisaatklājumi, pētniecība, ar zinātni saistītu jautājumu iepazīstināšana vai risināšana (Burns, O’Connor,Stocklmayer, 2003:197). Inovatīvas un lietderīgas zinātnes komunikācijas aktivitātes palīdz radītieinteresētību zinātnē (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:197). Ieinteresētību parāda brīvprātīgavai atkārtota iesaistīšanās zinātnē (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:197). Viedokļa veidošanāsar zinātnes komunikācijas palīdzību notiek, ja ir „izaicināta” personas izpratne, pārliecība vai viedoklis(Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:198). Zinātnes komunikācija ir spēcīgākais ierocis brīdī, kad tā liekpārdomāt, veidot, pārveidot vai apstiprināt attieksmes jeb viedokli pret zinātni un sabiedrību (Burns,O’Connor, Stocklmayer, 2003:198). Zinātnes izpratne ietver zinātnes satura, procesu un sociālo faktorusaprašanu, tā ir kā priekšnoteikums augstākā līmeņa zinātnes izpratībai (Burns, O’Connor, Stocklmayer,2003:198).Definīcija paredz iznākumu veida redzējumu par zinātnes komunikāciju (Burns, O’Connor, Stocklmayer,2003:183). Pie šiem iznākumiem netiek ietverta tūlītēja zinātnes izpratība, jo tā netiek sagaidīta nozinātnes komunikācijas aktivitātēm (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:192). Zinātnes izpratība varpieaugt laika gaitā, ja zinātnes komunikācija rada ieinteresētību vai attieksmju maiņu, tomēr jāņem vērā,ka zinātnes komunikācija var arī nepalielināt izpratību (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:192). Ļotisvarīgs nosacījums zinātnes komunikācijai ir, ka tai jābūt vienkāršai un viegli uztveramai – tā lai saprastuarī neprofesionāļi zinātnes jautājumos (Lima, Neves, Dagnino, 2008:5), ko var panākt, kombinējotNoharas, Nortona, Saijo un Kusakabes definīciju ar Bērnsa, O’Konora un Stoklmeijeres skaidrojumu.Ir vēl divi citi jau iepriekš minēti nozīmīgi termini, kuriem jāpievērš uzmanība, runājot par zinātneskomunikāciju – „sabiedrības izpratne par zinātni” (Public Understanding of Science) un „zinātnesizpratība” (Scientific/Science Literacy), jo tie ir vieni no nozīmīgākajiem iznākumiem, kuri tiek veicinātiefektīvas zinātnes komunikācijas rezultātā. Sabiedrības izpratne par zinātni nozīmē izpratni par zinātnessaturu vai neatkarīgas zināšanas par zinātni, izpratni par pētniecības gaitā lietotajām metodēm unizpratni par zinātni kā sabiedrisku organizāciju, kas atstāj iespaidu uz indivīdu un sabiedrību (Burns,O’Connor, Stocklmayer, 2003:187). Agrāk sabiedrības izpratne par zinātni zinātnes komunikācijaspirmsākumos tika vērtēta krietni augstāk nekā šobrīd. Pašlaik lielāka ievērība tiek veltīta zinātnesizpratībai, kura pēc pētnieku domām ir īpaši nozīmīga visiem sabiedrības locekļiem (Burns, O’Connor,Stocklmayer, 2003:188). Vienkāršoti skaidrojot, zinātnes izpratība nozīmē zināšanas par to, kā zinātnestrādā realitātē un labprātīgu iesaistīšanos zinātnes pilnveidošanā ar savu viedokli, redzējumu unanalīzi (Miller, 2001:118).1.2. Zinātnes komunikācijas mērķi un izaicinājumiZinātnes komunikācija nav tikai pievilcīgu zinātnes pasākumu kopums, tai ir vitāla loma mūsdienumodernajā sabiedrībā. Zinātnes komunikācijas mērķi un motīvi ir ļoti dažādi, piemēram, zinātnieki cer,ka publikām radīsies izpratne un patika pret zinātni kopumā, valsts pārvaldības un izglītības sektorscer, ka zinātnes komunikācija palīdzēs „izaugt” jaunajai zinātnieku paaudzei, citi cer, ka zinātneskomunikācija veicinās sabiedrības iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā un stiprinās demokrātiju (Norton,Nohara, 2009:2). Laikā, kad zinātnes komunikācija noritēja pēc kanoniskā jeb deficīta modeļa, zinātneskomunikācijas mērķis bija sabiedrībā radīt izpratni par zinātni. 2000.gadā veiktā „The House Of Lords”pētījuma dati liecina, ka sabiedrības izpratne un informētība par zinātni netiek veicināta, jo zinātneskomunikācija ir virzīta „uz zinātniekiem un komunikācijas speciālistiem” kā informācijas sniedzējiem,nevis „uz sabiedrību vērsta”, lai gan komunikācijas mērķis ir informēt un iesaistīt sabiedrību (WellcomeTrust, 2000:4).Autori arvien nopietnāk uzsver dialoga lomu zinātnes komunikācijā, skaidrojot, ka dialogs starpzinātniekiem un sabiedrību nemazina zinātnieku kā autoritātes vai ekspertu vērtību, drīzāk – tasveicina zinātnes attīstību plašākā sociālā kontekstā un ļauj ietvert plašāku nozīmīgu pieredzi (BritishScience Association, 2005). Džeksons ar kolēģiem dalību diskusijā par zinātni pielīdzina līdzdalībaipolitiskās diskusijās – sabiedrība, protams, nevar gaidīt, ka katrs ieteikums tiks ņemts vērā vai arī, kavisus ierosinājumus un iesaistīšanos noraidīs, taču zināmā mērā sabiedrība tiek uzklausīta un novērtēta(British Science Association, 2005). 2007.gadā Džuzepe Kvaranta (Guiseppe Quaranta) secina, kazinātnes komunikācijas problēma tiek risināta, tomēr pastāv vēl milzum daudz problēmu, jo nav īstasskaidrības un pārliecības par visām prasībām, kas nepieciešamas uzlabotai zinātnes komunikācijai(Quaranta, 2007:2). Problēmas zinātnes komunikācijā pastāv, jo reti tiek mērīta pasākumu efektivitāteun ietekme, parasti izmēra apmeklētību un pieredzes kvalitāti (Wellcome Trust, 2000:66).Nosacījums par zinātnes komunikācijas efektivitāti jau ir ietverts arī iepriekš aprakstītajās zinātneskomunikācijas definīcijās, taču ir atrodami arī atsevišķi skaidrojumi, piemēram, ka efektīva komunikācijasevī ietver ziņojumus, kas izšķir, respektē un ietver atšķirības zināšanās, vērtībās, perspektīvās un mērķos(Nisbet, Scheufele, 2009:1777), un tai vienmēr jābūt ar atbilstošiem un iepriekš izvirzītiem mērķiem(Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:191) Viens no kritērijiem, kas norāda uz efektīvu komunikācijuir, ka tā sniedz daļēju vai pilnīgu abu pušu izpratni (Stocklmayer, Gore, Bryant, 2001:3) un efektīviziņojumi ir bagātināti ar publikām nozīmīgu vērtību iesaisti (Nisbet, Scheufele, 2009:1774). Efektīvazinātnes komunikācija paredz, ka zinātnes komunikācijas iznākumiem (Apzināšanās, Patika, Interese,Viedokļa veidošanās un Izpratne) jābūt ilglaicīgiem (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:198). Zinātneskomunikācija kopumā ir ļoti sarežģīts process un efektīvai un labai zinātnes komunikācijai nav vienaspareizās receptes (Holliman, Whitelegg, Scanlon, Smidt, Thomas, 2009:274). Zinātnes modernizācijā,pilnveidošanā un attīstībā ārkārtīgi nozīmīga loma ir praktiskajam pielietojumam un izmēģinājumiem(Holliman, Thomas, Smidt, Scanlon, Whitelegg, 2009:227). Praktiski izmēģinot un lietojot informācijastehnoloģiju un arī citu moderno tehnoloģiju sniegtās iespējas dialoga veidošanai ar sabiedrību, iegūstgan zinātnieks, gan sabiedrības daļa, kura interesējas par problēmjautājumu. Publiskām diskusijāmpēdējā laikā ir vērā ņemama vieta zinātnes kultūrā, paredzams, ka ar laiku šāda tipa aktivitātes iegūsvēl daudz lielāku nozīmi (Holliman, Thomas, Smidt, Scanlon, Whitelegg, 2009:229).1.3. Zinātnes komunikācijā iesaistītās pusesSākotnēji var šķist, ka zinātnes komunikācija norisinās tikai starp zinātniekiem un sabiedrību vai pašuzinātnieku starpā. Patiesībā, šajā komunikācijas procesā ir krietni vairāk iesaistīto pušu, piemēram,komunikācija starp:1. zinātnes kopienas grupām, tostarp akadēmiskajā vidē un nozarē esošajām;2. zinātnes kopienu un medijiem;3. zinātnes kopienu un pārējo sabiedrību;Vidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājumsVidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājums